16. Article

Pēc Pieteikuma iesniedzēju domām, Ministru kabinets ir rīkojies pretēji Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta regulējumam un nepamatoti noteicis pašvaldību domju deputātiem nepieciešamo valsts valodas zināšanu un prasmju līmeni un pakāpi. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai ierobežojums ir noteikts ar likumu (uz likuma pamata). Proti, vai Ministru kabinets apstrīdēto regulējumu pieņēmis atbilstoši likumdevēja sniegtajam pilnvarojumam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 11. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-01 10. punktu). 16.1. Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus - noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus. Pilnvarojums izdot apstrīdēto regulējumu ir ietverts Valsts valodas likuma 6. panta piektajā daļā, kas nosaka: "Valsts valodas zināšanu apjomu, kāds nepieciešams šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā minētajām personām, kā arī valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets." Tātad Valsts valodas likuma 6. panta piektajā daļā ietvertais pilnvarojums citastarp attiecas uz šā panta pirmajā daļā minētajām personām, proti, valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu, kā arī to uzņēmējsabiedrību darbiniekiem, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai. Šīm personām ir jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams to profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Lai deleģējumu izpildītu, Ministru kabinetam ir tiesības un pienākums noteikt minētajām personām nepieciešamo latviešu valodas zināšanu un prasmju apjomu. Savukārt tādēļ, lai tiktu ievērotas personām noteiktās prasības par šo obligāto apjomu, ir nepieciešams atbilstošs kontroles mehānisms. Tāpēc Ministru kabineta kompetencē ietilpst arī valsts valodas prasmes pārbaudes kārtības noteikšana. 16.2. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka pašvaldību domju deputāti Darba likuma izpratnē nav darbinieki un tāpēc Valsts valodas likuma 6. panta pirmās daļas prasības uz viņiem nevarot attiecināt. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka jēdziens "darbinieks" Valsts valodas likuma izpratnē ir plašāks par jēdzienu "amatpersona" vai "ierēdnis" un citastarp attiecināms arī uz abām šīm personu kategorijām. 16.2.1. Izvērtējot Pieteikuma iesniedzēju norādītos argumentus, Satversmes tiesa konstatē, ka tie balstīti uz Darba likumā ietverto termina "darbinieks" izpratni. Proti, saskaņā ar Darba likuma 3. pantu darbinieks ir fiziskā persona, kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā. Valsts valodas likuma 6. panta pirmajā daļā minētais darbinieka jēdziens pieteikumā interpretēts tikai gramatiski. Taču gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Iztulkojot tiesību normu pēc gramatiskās metodes, iegūtais rezultāts nav galīgs, un pēc citu iztulkošanas metožu pielietošanas tas ne vienmēr var tikt apstiprināts (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu). Jēdziens "darbinieks" Latvijas tiesību sistēmā lietots ne vien Darba likuma izpratnē, bet arī plašākā nozīmē. Tas visupirms secināms no Satversmes, kuras 107. pants nosaka: "Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu." Satversmes 107. pantā minētais jēdziens "darbinieks" attiecas ne vien uz darbiniekiem, kas nodarbināti uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata, bet arī uz citām nodarbinātības attiecībās esošām personām (sk.: Stucka A., Badovskis M. Satversmes 107. panta komentārs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 505. lpp.). Pašvaldības domes deputāts ir nodarbinātais, kuram par amata pienākumu veikšanu ir tiesības saņemt atlīdzību, kuras konkrēto apmēru nosaka Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 5. pants. Apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās laikā pašvaldības domes deputāta atlīdzība tika noteikta saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā". Turklāt atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 1. panta 2. punkta "c" apakšpunktam pašvaldības deputāts ir darba ņēmējs. Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka darba ņēmēji ir ne vien tās personas, kas nodarbinātas uz darba līguma pamata, bet arī citas valsts sociālajai apdrošināšanai pakļautas nodarbinātās personas (sk.: Slaidiņa V., Skultāne I. Darba tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 27. lpp.). Līdz ar to jēdzienu "darbinieks" var attiecināt arī uz tādiem amatiem un profesijām, kurās nodarbinātības tiesiskās attiecības netiek dibinātas ar darba līgumu, bet balstās uz cita tiesiska pamata. 16.2.2. Valsts valodas likuma projekta izstrādes materiāli neļauj secināt, ka Saeimā būtu radušās kādas šaubas par šā likumprojekta 6. panta redakcijā ietvertā jēdziena "darbinieks" izpratni. Proti, par darbiniekiem jau sākotnēji tika uzskatīti visi valsts sektorā nodarbinātie, tostarp pašvaldību domju deputāti. Arī starptautiskie eksperti, kas tika piesaistīti, lai saskaņotu likumprojektu ar starptautiskajām prasībām, neuzskatīja, ka būtu nepieciešams izvērtēt minētā jēdziena saturu un nozīmi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 152. - 157. lpp.). Tātad jau Valsts valodas likuma izstrādes gaitā bija vienota izpratne par to, ka šā likuma 6. panta pirmā daļa attiecināma arī uz deputātiem. Papildus norādāms, ka Saeima Valsts valodas likumu pieņēma 1999. gada 9. decembrī un tas stājās spēkā 2000. gada 1. septembrī. Savukārt Darba likums Saeimā pieņemts 2001. gada 20. jūnijā, bet spēkā stājās 2002. gada 1. jūnijā. Tāpēc nav pamata uzskatīt, ka likumdevējs, izstrādājot Valsts valodas likuma 6. panta pirmo daļu, būtu balstījies uz to termina "darbinieks" skaidrojumu, kas ietverts Darba likuma 3. pantā. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Valsts valodas likuma 6. panta pirmajā daļā lietoto jēdzienu "darbinieks" nevar interpretēt šauri, neņemot vērā tiesiskā regulējuma sistēmu un mērķus. Likuma mērķim pretēja būtu tāda situācija, ka darba attiecībās esošiem pašvaldību darbiniekiem pašvaldību darba valoda būtu jāzina, bet deputātiem šāda prasība netiktu izvirzīta. Prasība prast un lietot valsts valodu profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā nepārprotami attiecas ne vien uz personām, ar kurām ir noslēgts darba līgums, bet arī uz pārējām valsts un pašvaldību iestādēm piederīgajām personām, tostarp pašvaldību domju deputātiem. Tādējādi Valsts valodas likuma 6. panta pirmajā daļā lietotais jēdziens "darbinieks" aptver arī pašvaldību domju deputātus un apstrīdētais regulējums atbilst Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai. 16.3. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu). Ministru kabinetam Valsts valodas likuma 6. panta piektajā daļā ir dots skaidrs un precīzs pilnvarojums noteikt personām nepieciešamo valsts valodas zināšanu un prasmju apjomu. Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums ir noteikts uz likuma pamata un atbilst Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantam.