18. Article

Satversmes tiesa ir secinājusi: ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm. Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir samērīga. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 17. punktu). 18.1. Satversmes tiesa jau secināja, ka pašvaldību domju deputātiem ir saistošas Satversmē un likumos ietvertās prasības un valsts valoda tiem jāprot un jālieto pašvaldību darbā (sk. šā sprieduma 14. punktu). Satversmes 4. panta pirmais teikums, saskaņā ar kuru valsts valoda ir latviešu valoda, ir spēkā kopš 1998. gada 6. novembra. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka "valsts valodas konstitucionālais statuss juridiski nostiprina Latvijas iedzīvotāju tiesības un arī pienākumu lietot latviešu valodu kā mutvārdu, tā arī rakstveida saziņā" (Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 15.1. punkts). Savukārt 2002. gada 24. maijā stājās spēkā Satversmes 101. panta otrās daļas trešais teikums, kas noteic, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda. Tātad konstitucionāli nostiprināta prasība pašvaldību darbā lietot latviešu valodu nemainīgi pastāv jau ilgu laiku. Lietā nav strīda par to, ka Vēlēšanu likuma 9. panta 7. punkta redakcija, kas pašvaldību domju deputātu kandidātiem izvirzīja prasību pēc valsts valodas prasmes augstākajā (trešajā) pakāpē, bija spēkā no 1994. gada 25. janvāra līdz 2002. gada 22. maijam, savukārt pēc 2002. gada 22. maija valodas prasmes līmenis un pakāpe normatīvajos aktos nebija konkretizēti. Tomēr jau pirms 2009. gadā notikušajām pašvaldību domju vēlēšanām un apstrīdētā regulējuma pieņemšanas bija spēkā Valsts valodas likuma 6. panta pirmā daļa, kas uzliek deputātiem par pienākumu prast un lietot valsts valodu amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā. Tāpat spēkā bija likuma "Par pašvaldībām" 3. panta trešās daļas noteikums par latviešu valodu kā darba valodu pašvaldības domē un tās izveidotajās institūcijās un iestādēs. Tātad var secināt, ka tiešas pašvaldību domju deputātiem saistošas prasības par valsts valodas prasmi un lietošanu bija spēkā jau pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas. Savukārt apstrīdētais regulējums valsts valodas zināšanu un prasmju apjomu tikai konkretizē, norādot precīzu līmeni un pakāpi. 18.2. Lai noteiktu, vai valsts valodas prasmes līmeņa un pakāpes konkretizēšana ir piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesai jānoskaidro, kādas tiesības un pienākumi ir personai, kas ieņem pašvaldības domes deputāta amatu. Pašvaldības domes deputāta tiesības un pienākumi norādīti likumā "Par pašvaldībām" un Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likumā. Deputātam ir pienākums piedalīties domes sēdēs, kā arī tās institūcijas sēdēs, kuras sastāvā viņš ievēlēts. Viņam ir jāievēro likuma "Par pašvaldībām", domes nolikuma un sēžu reglamenta prasības, kā arī jāizpilda domes norādījumi un uzdevumi. Turklāt deputātam ir pienākums piedalīties domes lēmumu izpildes kontrolē savā vēlēšanu apgabalā, izskatīt iedzīvotāju sūdzības un iesniegumus, sniegt uz tiem atbildi likumā noteiktajā kārtībā un termiņā, kā arī ne retāk kā reizi divos mēnešos rīkot iedzīvotāju pieņemšanu. Deputātam ir balsstiesības visos jautājumos, kurus izskata domes sēdēs. Viņam ir tiesības iesniegt priekšlikumus, izteikt piezīmes un iebildumus par sēdes darba kārtību, apspriežamo jautājumu būtību un izskatīšanas secību. Deputāts var piedalīties debatēs, uzdot jautājumus, sniegt uzziņas, iesniegt priekšlikumus, izteikt piezīmes un iebildumus par sēdes darba kārtību, apspriežamo jautājumu būtību un izskatīšanas secību. Arī profesiju klasifikatorā norādīts tiesību un pienākumu apjoms amatu grupai "likumdevēji", kurā citastarp ietilpst pašvaldību domju deputāti (sk. profesiju klasifikatoru). Saskaņā ar Noteikumu Nr. 733 17.5. punktu C līmeņa 1. pakāpe ir valsts valodas zināšanu un prasmju augstākā līmeņa pirmā pakāpe. Noteikumos Nr. 733 ietvertie valsts valodas prasmes līmeņi un pakāpes atbilst Eiropas Padomes atzītajiem valodas prasmes novērtējuma līmeņiem un pakāpēm (sk. Noteikumu Nr. 733 projekta anotāciju, lietas materiālu 2. sēj. 66. - 67. lpp.). Kā norādīts minētajā Noteikumu Nr. 733 punktā, C līmeņa 1. pakāpe nozīmē to, ka persona spēj brīvi sarunāties, pietiekami izvērsti izteikt un pamatot savu viedokli par dažādām tēmām, lasa un saprot dažāda satura un sarežģītības tekstus, spēj uzrakstīt dažādus lietišķos dokumentus (piemēram, ieteikumus, raksturojumus, oficiālas vēstules), kā arī citus tekstus, bez grūtībām uztver un saprot dabiskā un raitā tempā runātus atšķirīgas struktūras tekstus par dažādām tēmām. Var secināt, ka pašvaldību domju deputātiem un citām valsts un pašvaldību iestāžu amatpersonām izvirzītās prasības par valsts valodas zināšanām Latvijā ir ilgstošas un nemainīgas valsts politikas rezultāts, kas normatīvi nostiprināts Satversmē un likumos. Lai konsekventi īstenotu šo valsts politiku un sasniegtu apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi, Ministru kabinets jau iepriekš izvirzītās prasības par valsts valodas zināšanām ir konkretizējis, nosakot attiecīgu līmeni un pakāpi. Apstrīdētais regulējums, kas uzliek deputātiem par pienākumu prast valsts valodu C līmeņa 1. pakāpē, nodrošina valsts valodas lietošanu pašvaldības darbā, tādējādi sekmējot demokrātiski leģitimētas vietējās pārvaldes darbības efektivitāti. Līdz ar to apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. 18.3. Apstrīdētajā regulējumā noteiktais tiesību ierobežojums ir atzīstams par nepieciešamu, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem, efektīvākiem līdzekļiem. Proti, pašvaldības deputāts varot strādāt ar vēlētāju iesniegtajām prasībām vai ar viņiem sazināties, izmantojot tulka, konsultanta vai literārā redaktora palīdzību. Var piekrist, ka atsevišķos gadījumos tulka, konsultanta vai literārā redaktora pieaicināšanas rezultātā var uzlaboties deputāta pienākumu izpildes kvalitāte. Taču šo personu palīdzība būtu vairāk piemērota gadījumos, kas saistīti ar noteiktu atbalsta funkciju veikšanu, piemēram, dokumentu rediģēšanu. Satversmes tiesa piekrīt Tieslietu ministrijas un M. Mita viedoklim, ka deputātam savs amats jāpilda tieši un nepastarpināti. Proti, deputāts savus amata pienākumus veic patstāvīgi (sk. lietas materiālu 3. sēj. 4., 45. lpp.). Satversmes tiesa norāda, ka deputāta pienākumu apjoms liecina par viņa būtisko nozīmi pašvaldības politikas veidošanā un īstenošanā (sk. šā sprieduma 18.2. punktu). Personai, kura saņēmusi mandātu no vēlētājiem, jābūt spējīgai pienācīgi pildīt tai uzticētos amata pienākumus, jo tos nevar deleģēt citai personai. Turklāt deputāts ir atbildīgs vēlētājiem par viņam uzticēto pienākumu izpildi. Līdz ar to citu personu iesaistīšana nedrīkst aizstāt deputāta personisko darbību. Arī ECT savulaik norādījusi, ka jebkuram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības prasīt, lai viņam būtu iespējams publiskā telpā sazināties valsts valodā (sk. ECT lēmumu lietā "Jutta Mentzen alias Mencena v. Latvia", no. 71074/01, 6 April 2005). Deputātam jābūt spējīgam sazināties ar vēlētājiem latviešu valodā. No pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēju valsts valodas prasmi visupirms apšaubīja tieši iedzīvotāji, pēc kuru sūdzībām Valsts valodas centrs uzsāka pārbaudes (sk. lietas materiālu 2. sēj. 164. - 169., 190. - 192. lpp.). Tātad valsts valodas zināšanu un prasmju trūkums neļāva Pieteikuma iesniedzējiem pienācīgi veikt savus amata pienākumus. Izvērtējot pieteikumā norādītos argumentus, Satversmes tiesa nav konstatējusi tādus līdzekļus, kas būtu saudzējošāki pret Pieteikuma iesniedzējiem un vienlaikus nodrošinātu to, ka deputāts savus amata pienākumus veic patstāvīgi. Tātad nav citu līdzekļu, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. 18.4. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai labums, ko ar apstrīdēto regulējumu iegūst sabiedrība, ir lielāks par Pieteikuma iesniedzēju interesēm radīto kaitējumu. 18.4.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktās prasības viņiem tika piemērotas tad, kad viņi jau ieņēmuši deputāta amatu. Pašvaldību vēlēšanas notika 2009. gada 6. jūnijā. Savukārt Noteikumu Nr. 733 1. pielikums tika pieņemts 2009. gada 7. jūlijā un stājās spēkā 2009. gada 1. septembrī. Taču Satversmes tiesa jau konstatēja, ka tiešas pašvaldību domju deputātiem noteiktas prasības par valsts valodas zināšanām bija spēkā jau pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas (sk. šā sprieduma 18.1. punktu). Tāpēc Pieteikuma iesniedzējiem, kandidējot pašvaldību vēlēšanās, nebija pamata paļauties uz to, ka prasības attiecībā uz valsts valodas zināšanu apjomu netiks konkretizētas ar noteiktu līmeni un pakāpi un viņiem kā deputātiem nebūs saistošas. 18.4.2. Atbilstoši Vēlēšanu likuma 17. panta pirmās daļas 3. punktam personai, kura kandidē pašvaldību vēlēšanās, ir pienākums iesniegt pašas parakstītas ziņas (pašnovērtējumu) par savu latviešu valodas prasmi. No konstitucionālās sūdzības izriet, ka šādu pašnovērtējumu iesniedza arī Pieteikuma iesniedzēji (sk. lietas materiālu 1. sēj. 6. lpp.). Minētais pašnovērtējums atspoguļo deputāta kandidāta subjektīvo viedokli par savu latviešu valodas zināšanu un prasmju apjomu. Būtībā deputāta kandidāts pats izvērtē, vai viņš spēs pienācīgi pildīt deputāta amata pienākumus. Savukārt normatīvajam regulējumam ir jānodrošina tas, ka ievēlēts deputāts veic amata pienākumus, lietojot valsts valodu. Lai panāktu minēto prasību ievērošanu, ir izveidots atbilstošs tiesisks mehānisms deputātu valsts valodas zināšanu un prasmes novērtēšanai. Proti, Valsts valodas centrs atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada 22. marta noteikumiem Nr. 202 "Valsts valodas centra nolikums" normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pārbauda amatpersonu valsts valodas lietojuma atbilstību apstrīdētā regulējuma prasībām. Ja persona attiecīgā valsts valodas prasmes līmeņa pārbaudi nenokārto, tad atbilstoši Noteikumu Nr. 733 51. punktam tā ne agrāk kā pēc trim mēnešiem drīkst pārbaudi kārtot vēlreiz. No pieteikumam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka Valsts valodas centrs Pieteikuma iesniedzējiem noteica atkārtotu valsts valodas prasmes līmeņa pārbaudi pēc sešiem mēnešiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 169. - 173., 193. - 196. lpp.). Šajā laika posmā Pieteikuma iesniedzējiem bija iespēja uzlabot savas valsts valodas zināšanas un pilnveidot tās prasmi. 18.4.3. Saskaņā ar Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma pārejas noteikumu 8. punktu normatīvais regulējums par deputāta pilnvaru anulēšanu gadījumā, kad deputāta valsts valodas zināšanas neatbilst Ministru kabineta noteiktajam līmenim, neattiecas uz tiem deputātiem, kuri ievēlēti 2009. gada pašvaldību domju vēlēšanās. Satversmes tiesa uzsver, ka Pieteikuma iesniedzēji, kuri neprata un nelietoja valsts valodu apstrīdētajā regulējumā noteiktajā līmenī un pakāpē, varēja ieņemt deputāta amatu līdz sava pilnvaru termiņa beigām. Tas nozīmē, ka likumdevējs bija ņēmis vērā arī to deputātu intereses, kuri apstrīdētā regulējuma izdošanas laikā jau bija ievēlēti pašvaldības domes deputāta amatā, taču nespēja izpildīt apstrīdētā regulējuma prasības. Tādējādi apstrīdētais regulējums neradīja būtisku kaitējumu tām personām, kuras 2009. gadā notikušajās vēlēšanās tika ievēlētas pašvaldību domēs. Par valsts valodas nelietošanu profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā Pieteikuma iesniedzējiem tika uzlikts naudas sods attiecīgi 30 un 35 latu apmērā, kā arī noteikta prasība pēc sešiem mēnešiem piedalīties atkārtotā valsts valodas lietojuma pārbaudē (sk. lietas materiālu 1. sēj. 169. - 173., 193. - 196. lpp.). Būtībā Pieteikuma iesniedzēji, neprotot un nelietojot valsts valodu apstrīdētajā regulējumā noteiktajā līmenī un pakāpē, nepildīja deputāta amata pienākumus nepieciešamajā apjomā. Tāpēc Pieteikuma iesniedzējiem uzlikto sodu, kā arī noteikto prasību pēc sešiem mēnešiem piedalīties atkārtotā valsts valodas lietojuma pārbaudē nevar uzskatīt par nesamērīgi smagām tiesiskajām sekām. 18.4.4. Satversmes tiesa šā sprieduma 18.2. un 18.3. punktā jau konstatēja, ka valsts valodas prasme C līmeņa 1. pakāpē personai ir nepieciešama, lai tā spētu veikt pašvaldības domes deputāta amata pienākumus. Tādējādi apstrīdētais regulējums uzlabo pašvaldību darba kvalitāti. Sabiedrības interesēs ir tas, lai deputāts savus pienākumus pildītu pienācīgi, tostarp spētu sazināties ar iedzīvotājiem valsts valodā. Vienlaikus apstrīdētais regulējums motivē personas, kuras vēlas kandidēt pašvaldību vēlēšanās, savlaicīgi pilnveidot savu valsts valodas prasmi atbilstoši Ministru kabineta noteiktajam līmenim un pakāpei. Labums, ko ar apstrīdēto regulējumu iegūst sabiedrība, ir lielāks par kaitējumu, ko Pieteikuma iesniedzēju interesēm rada pamattiesību ierobežojums, un līdz ar to apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 101. pantam.