4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto regulējumu, - Ministru kabinets - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. un 101. pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantam. 4.1. Apstrīdētais regulējums liedzot būt par pašvaldības domes deputātu personām, kuru valsts valodas zināšanas neatbilst Noteikumos Nr. 733 norādītajam apjomam. Tātad apstrīdētais regulējums ierobežojot Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 101. pantā noteiktās pamattiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Likumdevējs esot pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt Valsts valodas likuma 6. panta pirmajā daļā minētajām personām nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu. Pilnvarojums noteikt šo apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību esot ietverts Valsts valodas likuma 6. panta piektajā daļā. 4.2. Pieteikuma iesniedzēji kļūdaini interpretējot Valsts valodas likuma 6. panta pirmo daļu. Latviešu valoda par valsts valodu noteikta Satversmē, savukārt Valsts valodas likuma, speciālo likumu un Ministru kabineta noteikumu uzdevums esot nodrošināt Satversmes 4. pantā ietverto prasību izpildi publiskajā sfērā. Tā kā pašvaldības ir publiskas institūcijas, tajās esot jālieto valsts valoda. Līdz 2009. gada 1. septembrim Noteikumos Nr. 733 neesot bijis tieši noteikts pašvaldību domju deputātiem nepieciešamais valsts valodas zināšanu līmenis. Tomēr tas nevarot būt par pamatu apgalvojumam, ka laika posmā no 2002. gada 9. maija līdz 2009. gada 1. septembrim tiešas prasības attiecībā uz pašvaldību deputātiem nepieciešamo valsts valodas prasmi vispār nebūtu pastāvējušas. Ministru kabinets norāda, ka arī minētajā periodā normatīvie akti prasījuši valsts valodas zināšanas tādā apjomā, kāds nepieciešams deputāta profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Šādas prasības citastarp esot noteiktas Satversmē, Valsts valodas likumā un Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likumā. 4.3. Kā norāda Ministru kabinets, apstrīdētā regulējuma mērķis ir leģitīms, jo valsts ir ieinteresēta nodrošināt tās institūciju normālu funkcionēšanu. Valsts valoda esot juridisks pārvaldības instruments. Valsts valodas zināšanas esot būtisks deputāta pienākumu izpildes priekšnoteikums. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Ingrīda Podkolzina pret Latviju" esot atzinusi, ka prasībai - deputātu kandidātiem pietiekami labi jāzina valsts valoda - ir leģitīms mērķis un Latvijas valsts var izvirzīt deputātu kandidātiem prasību zināt latviešu valodu. Šādu prasību varot attiecināt arī uz deputātiem. Ministru kabinets uzskata, ka iespēja izmantot tulka pakalpojumus nav saudzējošāks līdzeklis un nenodrošinātu leģitīmā mērķa sasniegšanu tādā pašā kvalitātē, kā to nodrošina apstrīdētais regulējums. Tātad apstrīdētais regulējums atbilstot Satversmes 101. un 91. pantam.