9. Article

Pieaicinātā persona - prof. Dr. h. c., Assessor iur., Dipl.-Pol. Egils Levits - norāda, ka latviešu valoda kā valsts valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa. 9.1. Valsts valodas galvenā funkcija esot kalpot par kopējo savstarpējās saziņas un saprašanās līdzekli visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu tautības, dzimtās valodas, reliģijas un citām pazīmēm. Viena no šīs funkcijas konkrētajām izpausmēm esot tāda, ka valsts valoda ir valsts institūciju, kā arī pašvaldību darba valoda. Satversmes 101. panta otrās daļas trešais teikums tikai konkrētāk izskaidrojot vienu no Satversmes 4. pantā ietvertā pamatnoteikuma piemērošanas gadījumiem. 9.2. Noteikums, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda, neesot pašvaldības domes deputāta tiesību ierobežojums, jo prasība zināt valsts valodu izrietot no Satversmes. Savukārt prasība zināt valsts valodu tieši C līmeņa 1. pakāpē varot tikt uzskatīta par deputāta tiesības ierobežojošu noteikumu, kas rada viņam subjektīvas tiesības to apstrīdēt tiesā. Šā ierobežojuma mērķis esot leģitīms, proti, nodrošināt, ka deputāts var pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus pašvaldību darba valodā. Deputātam esot nepieciešams saprast paša teikto un aizstāvēt savu viedokli, kā arī sazināties ar vēlētājiem. Konsultanti, palīgi, tulki un literārie redaktori varot uzlabot deputāta darba kvalitāti, taču nevarot aizstāt deputātu personīgajā saziņā. 9.3. Valsts valodas likuma 6. panta pirmajā daļā lietotais jēdziens "darbinieki" aptverot visus šajā normā minētajās institūcijās, uzņēmumos, organizācijās strādājošos un tos, kas darbojas šo institūciju vārdā, neatkarīgi no viņu darba vai amata attiecību rakstura. Līdz ar to Valsts valodas likumā minētais jēdziens "darbinieki" esot plašāks nekā šis pats jēdziens Darba likuma izpratnē. Ja prasība par valsts valodas zināšanām tiktu attiecināta tikai uz tām personām, kuras valsts un pašvaldību iestādēs nodarbinātas uz darba līguma pamata, tas neatbilstu likuma mērķim - panākt visaptverošu valsts valodas lietošanu publiskajā jomā. 9.4. Pašvaldību domju deputātiem noteiktā prasība zināt valsts valodu atbilstīgā līmenī neierobežojot mazākumtautību pārstāvju pasīvās vēlēšanu tiesības. Tā kā apstrīdētā regulējuma pamatā ir Satversmes 101. pants, tas atbilstot Satversmē nostiprinātajam vienlīdzības principam. Proti, Satversmē neesot iekšēju pretrunu. Etniskā piederība, dzimtā valoda, reliģiskā pārliecība un citi apstākļi nevarot attaisnot to, ka persona neprot valsts valodu. Pašvaldības domes deputāta pienākums esot pildīt amata pienākumus ne vien to personu vārdā, kas par viņu nobalsojušas vēlēšanās, bet arī pārējo attiecīgās teritorijas vēlētāju vārdā.