10. Article

Satversmes tiesa izskata un izvērtē konkrēto lietu tikai tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt tiesību (juridiskos) argumentus, tos atdalot no tiesībpolitiskiem argumentiem. Tiesībpolitiskie apsvērumi nosaka sasniedzamo mērķi, t.i., vispārēja rakstura ekonomiskās, politiskās vai sociālās izmaiņas. Savukārt juridisko apsvērumu rezultāts ir noteikumi, kas jāievēro nevis tādēļ, ka tie paši par sevi nodrošinātu vēlamo ekonomisko, politisko un sociālo situāciju, bet gan tādēļ, ka to prasa tiesiskums. Proti, tiesiskuma princips citastarp prasa, lai, pieņemot jaunu regulējumu vai arī grozot spēkā esošo tiesisko regulējumu, lēmuma pieņēmējs ievērotu gan atbilstošu procedūru, gan augstāka juridiskā spēka tiesību normu prasības. Tomēr tiesību sistēmā ietilpst arī tādi jautājumi, kuru izlemšanai nav noteiktas stingras juridiskās robežas, bet kuros pieņemamie lēmumi ir atkarīgi galvenokārt no politiskās lietderības. Par šādiem jautājumiem ir jālemj demokrātiski leģitimētiem politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām - likumdevējam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-08-0306 12. punktu). Noskaidrojot, vai tiesību norma nav pretrunā ar vienlīdzības principu, jāņem vērā tiesību nozare, kurā apstrīdētā norma ietilpst (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu). Satversmes tiesa norāda, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt sodus par konkrētiem nodarījumiem, kā arī paredzēt nosacījumus personas atbrīvošanai no atbildības par tiem. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās uz priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi sabiedrība un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā. Likumdevējs, veidojot sodu politiku, nosaka personas uzvedības ietvarus, tādējādi aizsargājot sabiedrības drošību. Likumdevēja īstenotā sodu politika nebūtu jāsaprot tikai kā sankciju noteikšana par konkrētiem nodarījumiem vai pārkāpumiem. Šajā jomā citastarp ietilpst arī tādas tiesību normas, kas regulē priekšnoteikumus, ar kādiem tiesību normas piemērotājs var atbrīvot personu no atbildības par pārkāpumu. Tas nozīmē, ka Satversmes tiesas kompetencē ietilpstošā pārbaude sniedzas vienīgi tiktāl, lai izvērtētu, vai likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punktu un 2011. gada 6. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-31-01 5. punktu). Par Satversmē noteikto rīcības brīvības robežu pārkāpšanu būtu uzskatāma, piemēram, tāda situācija, ka tiesību norma būtiski apdraud personas pamattiesības. Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir viens no administratīvo sodu politikas īstenošanas līdzekļiem. Proti, apstrīdētā norma ietver priekšnoteikumus tam, lai ceļu satiksmē izdarītu administratīvo pārkāpumu varētu atzīt par maznozīmīgu un personu varētu atbrīvot no administratīvās atbildības par šo pārkāpumu. Līdz ar to Satversmes tiesa apstrīdētās normas konstitucionalitātes izvērtēšanas ietvaros var pārbaudīt, vai likumdevējs, apstrīdēto normu izdodot, nav acīmredzami pārkāpis tam Satversmē noteiktās rīcības brīvības robežas.