11. Article

Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personu grupām, likumdevējs var vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno sasniedzamais leģitīmais mērķis. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka no apstrīdētās normas tās leģitīmais mērķis neesot izsecināms, bet pieļauj, ka likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, ir bijis vienkāršot lietvedības procesu lietās par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē, kā arī ierobežot plaši izplatīto ar šiem pārkāpumiem saistīto korupciju. 11.1. Likumdevējs LAPK 21. panta otrajā daļā sākotnēji noteikto naudas soda apmēru - desmit latu - ar 2009. gada 28. maija likumu "Grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā" palielināja līdz trīsdesmit latiem. Apspriežot apstrīdēto normu Saeimas Juridiskajā komisijā, Satiksmes ministrijas pārstāvis norādīja, ka LAPK 21. panta otrā daļa ar tajā noteikto soda apmēru "desmit latu" esot tāda norma, kas liedz iespēju atbrīvot no administratīvās atbildības personas ar īpašām vajadzībām gadījumos, kad tās novietojušas transportlīdzekli vietās, kur apstāties vai stāvēt ir aizliegts. Proti, par stāvēšanas vai apstāšanās noteikumu pārkāpumu tolaik parasti esot uzlikts naudas sods divdesmit latu apmērā, un tiesību normu piemērotājs šādos gadījumos neesot bijis tiesīgs no administratīvās atbildības atbrīvot personas ar īpašām vajadzībām (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2009. gada 24. marta sēdes protokolu Nr. 338, lietas materiālu 56. lpp.). Tātad trīsdesmit latu kā kritērijs administratīvā pārkāpuma atzīšanai par maznozīmīgu apstrīdētajā normā tika ietverts visupirms tāpēc, lai aizsargātu personas ar īpašām vajadzībām. 11.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka satiksmes drošību apdraudoša nodarījuma kaitīgums un bīstamība izpaužas tajā apstāklī, ka persona, kuras rīcībā ir paaugstinātas bīstamības avots - transportlīdzeklis, neievēro normatīvajos aktos ietvertos CSN vai transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumus un rezultātā tiek nodarīts kaitējums cilvēka dzīvībai, veselībai, kā arī sabiedrības drošībai. CSN vai transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšana apdraud citus satiksmes dalībniekus. Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 19. panta ceturto daļu katram ceļu satiksmes dalībniekam ir tiesības uzskatīt, ka arī citas personas ceļu satiksmes norisē izpildīs noteiktās prasības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 9.2. punktu). Apstrīdētā norma attiecas uz ceļu satiksmes jomu, kurā likumdevējam ir pienākums aizsargāt citu personu (satiksmes dalībnieku) pamattiesības - tiesības uz dzīvību, veselību un īpašumu. Tādējādi soda mērķis šajā jomā ir ceļu satiksmes drošības līmeņa paaugstināšana. Satversmes tiesa ir atzinusi šādus likumdevēja apsvērumus par leģitīmiem. Ņemot vērā to, ka transportlīdzeklis uzskatāms par paaugstinātas bīstamības avotu, var pieļaut, ka tā īpašniekam vai vadītājam tiek noteikts atšķirīgs atbildības regulējums (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.4. un 18.2. punktu). 11.3. Apstrīdētā norma aplūkojama arī plašākā kontekstā, kopsakarā ar pārējiem LAPK grozījumiem, kuri Saeimā tika pieņemti 2003. gada 16. oktobrī. Proti, ņemot vērā ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo un cietušo personu, kā arī valstī reģistrēto transportlīdzekļu skaita pieaugumu, LAPK tika būtiski grozīts un atbildība par pārkāpumiem ceļu satiksmē - pastiprināta. Piemēram, tika ieviests jauns administratīvā soda veids - aizliegums noteiktu laiku iegūt transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, pārskatīta ceļu satiksmes drošību uzraugošo valsts institūciju kompetence un lēmumu pieņemšanas procedūra, izstrādāta jauna par administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē uzlikto naudas sodu izpildes kārtība (sk. Satiksmes ministrijas viedokli, lietas materiālu 92. lpp.). Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētā norma kopsakarā ar citām LAPK normām veic nozīmīgu preventīvo funkciju - gan vispār disciplinē transportlīdzekļu vadītājus, gan arī tos attur no jaunu CSN pārkāpumu izdarīšanas. Vispārējai un speciālajai prevencijai ir būtiska nozīme citu personu drošības un veselības aizsardzībā. Apstrīdētā norma ir viens no tiem tiesiskajiem līdzekļiem, ar kuriem tiek sasniegts likumdevēja izraudzītais mērķis. Tādējādi apstrīdētā norma aizsargā sabiedrības drošību, kā arī personu tiesības uz dzīvību, veselību un īpašumu.