12. Article

Pieteikuma iesniedzēja, uzskatot, ka apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa, norāda vienīgi to, ka apstrīdētā norma neļauj tiesai individualizēt par katru konkrēto administratīvo pārkāpumu nosakāmo sodu un pieņemt konkrētajam nodarījumam atbilstošu un taisnīgu nolēmumu. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētā norma nodrošina vienveidīgu praksi administratīvo sodu piemērošanā ceļu satiksmes jomā. Viena no galvenajām tiesību normas pazīmēm ir tā, ka tiesību norma satur obligātus priekšrakstus jeb vispārsaistošu regulējumu. Ar tiesību normu palīdzību, ievērojot taisnīguma un vienlīdzības principus, valsts panāk gan jau radušās, gan potenciālas interešu konflikta situācijas atrisinājumu [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03(99) secinājumu daļas 3. punktu]. Ja tiesību norma nesasniedz mērķi - saprātīgi atrisināt dažādu interešu konfliktu, tad tā nav efektīva. Tas neatbilst Satversmē nostiprinātajam tiesiskas valsts principam. Tomēr likumdevējam, meklējot līdzsvaru un strīda situācijas atrisinājumu, ir plaša rīcības brīvība (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Likumdevēja uzdevums ir radīt priekšnoteikumus vienveidīgai tiesību normu piemērošanai un ar tiesību normu palīdzību efektīvi aizsargāt citu personu pamattiesības. Piešķirot plašāku rīcības brīvību tiesību normu piemērotājam, tiek pavērta iespēja individualizēt sodus par konkrētu administratīvo pārkāpumu un varētu tikt sekmēta individuālā taisnīguma panākšana, tomēr atsevišķos gadījumos - tikpat lielā mērā arī tikt apdraudēta tiesību normu piemērošanas vienveidība un šis process padarīts sarežģītāks vai mazāk efektīvs. Apstākļos, kad reģistrēto CSN pārkāpumu skaits valstī gada laikā sasniedz aptuveni 400 - 500 tūkstošus un lēmumus attiecībā uz šiem pārkāpumiem pieņem gan izpildvarai, gan tiesu varai piederīgas institūcijas un amatpersonas, likumdevējs var izšķirties par labu procesuālās ekonomijas principa ievērošanai. Lielais ceļu satiksmē izdarīto administratīvo pārkāpumu skaits ir pietiekami nopietns rādītājs, lai pieļautu to, ka likumdevējs izšķiras par fiksētu sankciju noteikšanu, tādējādi ierobežojot tiesību piemērotāja rīcības brīvību, toties nodrošinot pēc iespējas efektīvāku sabiedrības drošības aizsardzību.