13. Article

Pieteikuma iesniedzēja savā pieteikumā ir norādījusi, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo liedzot iespēju pieņemt taisnīgu nolēmumu katrā individuālajā gadījumā. Savukārt Saeima un pieaicinātās personas savos viedokļos ir plašāk pamatojušas apstrīdētās normas atbilstību vienlīdzības principam. Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmajā lietā izvērtēs arī tos apsvērumus, kuri ietverti Saeimas atbildes rakstā un pieaicināto personu sniegtajos viedokļos. 13.1. Tieslietu ministrija norāda, ka administratīvā soda mērķis ir sasniedzams arī ar citiem līdzekļiem, piemēram, atbrīvojot personu no administratīvās atbildības un aprobežojoties ar mutvārdu aizrādījumu, nevis piemērojot administratīvo sodu (sk. Tieslietu ministrijas viedokli, lietas materiālu 74. lpp.). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tā nevar pārvērtēt lēmuma pieņēmēja rīcību jomā, kura pamatā balstās uz prognozi par kādu varbūtēju vai hipotētiski iespējamu notikumu nākotnē. Lēmuma pieņēmējs bauda prognozēšanas un lemšanas brīvību, ciktāl netiek pārkāpti valsts konstitucionālās sistēmas pamatprincipi (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punktu). Tādējādi nedz Satversmes tiesa, nedz arī lietas dalībnieki vai lietā pieaicinātās personas nevar stāties likumdevēja vietā un pārvērtēt to līdzekļu efektivitāti, ar kuriem paredzēts sasniegt administratīvo sodu politikas mērķi. 13.2. Lai atbildētu uz jautājumu, vai apstrīdētā norma patiešām būtiski apdraud personas pamattiesības, jāņem vērā tas, ka pieteikumu Satversmes tiesā ir iesniegusi Administratīvā rajona tiesa. Tātad izskatāmās lietas izlemšanai nozīmīgi ir konkrētās administratīvā pārkāpuma lietas apstākļi. Kā secināms no pieteikuma, sūdzības iesniedzējs konkrētajā administratīvā pārkāpuma lietā ir saukts pie administratīvās atbildības par CSN pārkāpumu saskaņā ar LAPK 149.31 panta astoto daļu, kuras sankcija paredz fiksēta apmēra naudas sodu - četrdesmit latu. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, lietā pastāv apstākļi, kuru dēļ sūdzības iesniedzēja izdarīto administratīvo pārkāpumu varētu atzīt par maznozīmīgu, bet LAPK 149.31 panta astotās daļas sankcija paredz fiksētu naudas soda apmēru, kas pārsniedz apstrīdētajā normā noteikto apmēru, un tāpēc izvērtēt LAPK 32. panta otrajā daļā paredzētos atbildību mīkstinošos apstākļus neesot nozīmes. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka labums, ko sabiedrība gūst no iespējas efektīvi disciplinēt transportlīdzekļu vadītājus, izpaužas personu dzīvības un veselības aizsardzībā, kā arī sabiedriskās kārtības nodrošināšanā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 18.3.3.1. punktu). Izskatāmajā lietā arī jāatzīst: likumdevējs bija tiesīgs noteikt, ka pasākumu kopumam, kas vērsts uz personu dzīvības un veselības aizsardzību, dodama priekšroka gan salīdzinājumā ar privātpersonai uzlikto pienākumu maksāt naudas sodu par tās izdarītu administratīvo pārkāpumu, gan salīdzinājumā ar tiesību normu piemērotāja rīcības brīvības ierobežojumu attiecībā uz izdarītā administratīvā pārkāpuma atzīšanu par maznozīmīgu. 13.3. Satversmes tiesa jau daudzkārt ir atzinusi, ka tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 24.5. punktu un 2013. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu). Tātad ir jānoskaidro, kā LAPK 21. panta otro daļu parasti piemēro institūcija, kas sūdzības iesniedzēju sauca pie administratīvās atbildības par CSN pārkāpumu saskaņā ar LAPK 149.31 panta astoto daļu. Piemēram, Rīgas domes sniegtā informācija liecina, ka laikā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. jūlijam Rīgas pašvaldības policija ir konstatējusi 153 038 administratīvos pārkāpumus ceļu satiksmē, par kuriem 128 734 gadījumos tika piemērots naudas sods, kas nepārsniedz trīsdesmit latus. Minētajā laika posmā Rīgas pašvaldības policija LAPK 21. panta otro daļu ir piemērojusi 2191 gadījumā (sk. Rīgas pašvaldības policijas sniegto informāciju, lietas materiālu 69. un 70. lpp.). Tātad aptuveni 85 procentos gadījumu, kad persona izdarījusi kādu administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē, tiesību normas piemērotājam arī šajā jomā ir bijusi rīcības brīvība, lemjot par personas atbrīvošanu no administratīvās atbildības. Līdz ar to apstrīdētā norma nevarēja tikt piemērota salīdzinoši nelielā daļā no visiem gadījumiem, kad Rīgas pašvaldības policija piemērojusi administratīvos sodus ceļu satiksmes jomā. 13.4. Konkrētajā administratīvā pārkāpuma lietā piemērotā LAPK 149.31 panta astotā daļa aizsargā personas ar īpašām vajadzībām. Proti, šī norma paredz naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam, kurš transportlīdzekli novietojis invalīdiem paredzētā stāvvietā, ja tam nav šādu stāvvietu izmantošanas kartes. Satversmes tiesa atzinusi, ka valstij ir pienākums pildīt saistības, kuras tā uzņēmusies ar Saeimā apstiprinātiem starptautiskajiem līgumiem (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2004-01-06 secinājumu daļas 6. punktu). Saskaņā ar Latvijas Republikai saistošo ANO 2006. gada 13. decembra Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk - Konvencija) 9. pantu valstīm ir jānodrošina personu ar īpašām vajadzībām tiesības uz vides pieejamību (angļu valodā - access to the physical environment), lai tās varētu dzīvot neatkarīgi un pilnvērtīgi piedalīties visās dzīves jomās notiekošajās aktivitātēs. Minētais pants Konvencijas dalībvalstīm uzliek par pienākumu nodrošināt personām ar īpašām vajadzībām pieeju publiskajai infrastruktūrai, transportam vai sabiedrībai sniedzamajiem pakalpojumiem. Turklāt, piemērojot nacionālos normatīvos aktus, jāņem vērā arī Eiropas Savienības tiesību akti (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 24.2. punktu), kuru mērķis ir nodrošināt pēc iespējas labvēlīgākus apstākļus personām ar īpašām vajadzībām (sk. http://ec.europa.eu/justice/discrimination/disabilities/index_en.htm, aplūkots 2013. gada 29. oktobrī). Citastarp ir atzīts, ka personām ar īpašām vajadzībām jābūt nodrošinātai tādai pašai publiskās infrastruktūras pieejamībai kā citām personām. Personām ar īpašām vajadzībām var būt grūti piekļūt sabiedriski nozīmīgām vietām ar personīgo transportu. Tāpēc tieši šai personu grupai paredzēto stāvvietu pieejamība ir ārkārtīgi nozīmīga [sk., piemēram, Eiropas Savienības Eiropas Padomes 1998. gada 4. jūnija rekomendāciju par stāvvietu izmantošanas kartēm personām ar īpašām vajadzībām un Eiropas Komisijas Eiropas stratēģijas personu ar īpašām vajadzībām jomā (2010 - 2020), COM (2010) 636, galīgās redakcijas 2.1. punktu]. Arī Tiesībsargs ir īpaši uzsvēris, ka tos transportlīdzekļu vadītājus, kuri ierobežo personu ar īpašām vajadzībām tiesības uz infrastruktūras pieejamību, nepieciešams attiecīgi sodīt. Šādu vadītāju atbrīvošana no administratīvās atbildības nozīmētu ne vien to, ka netiek īstenots administratīvā soda mērķis, bet arī to, ka valsts nepilda tai Konvencijā noteiktos pienākumus (sk. Tiesībsarga viedokli, lietas materiālu 83. lpp.). Autostāvvietu pieejamība personām ar īpašām vajadzībām ir viena no garantijām tam, ka tiek ievērotas šādu personu tiesības uz infrastruktūras pieejamību. Valstij ir jānodrošina tas, ka personas ar īpašām vajadzībām var brīvi pārvietoties, novietot transportlīdzekli tām paredzētās stāvvietās un tādējādi īstenot savas tiesības. Līdz ar to apstrīdētā norma kopsakarā ar LAPK 149.31 panta astoto daļu gādā par tādu personu tiesībām, kurām nepieciešama īpaša tiesiskā aizsardzība.