3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Likumdevējs LAPK 21. panta otrajā daļā esot paredzējis speciālu regulējumu attiecībā uz administratīvajiem pārkāpumiem ceļu satiksmē. Saeima, atsaucoties uz Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāvju atzīto, norāda, ka aptuveni 80 procenti no visiem administratīvajiem pārkāpumiem tiekot izdarīti tieši ceļu satiksmē. Tāpēc bijis nepieciešams izveidot īpašu regulējumu, kas attiektos tikai uz ceļu satiksmi, kā arī paredzēt, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā norādītie atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi uz ceļu satiksmi nav attiecināmi. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas argumentam, ka visas personas, kurām uzlikts administratīvais sods, atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos, bet apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras izdarījušas administratīvo pārkāpumu ceļu satiksmē. LAPK 21. panta otrā daļa esot veidota kā speciālā tiesību norma attiecībā pret šā paša panta pirmo daļu. Likumdevējam esot tiesības attiecībā uz dažādiem pārkāpumu veidiem paredzēt atšķirīgu regulējumu, kā arī noteikt citādu kārtību, kādā par konkrētiem prettiesiskiem nodarījumiem uzliekams sods. Šādi likumdevēja lēmumi demokrātiskā tiesiskā valstī veidojot sodu politiku. Transportlīdzeklis esot uzskatāms par paaugstinātas bīstamības avotu. Tātad esot pieļaujama īpašas tiesiskās atbildības noteikšana tā īpašniekam vai vadītājam. Tāpat likumdevējs esot tiesīgs, ņemot vērā administratīvās atbildības īpatnības ceļu satiksmes jomā, ietvert gan Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, gan arī citos likumos speciālās tiesību normas, kas personas administratīvo atbildību ceļu satiksmes jomā regulē atšķirīgi. Saeima vērš uzmanību uz to, ka pieteikumā apstrīdēta tikai viena pazīme, kas ļaujot ceļu satiksmē izdarītu pārkāpumu atzīt par maznozīmīgu. Savukārt otru pazīmi, proti, to, ka pārkāpums nav radījis draudus citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai, Pieteikuma iesniedzēja neesot apstrīdējusi. Apstrīdētajā normā ietvertais regulējums nodrošinot ceļu satiksmes jomā piemērojamo tiesību normu paredzamību, kā arī veicinot tiesisko noteiktību. Personām, kuras piedalās ceļu satiksmē, LAPK 21. panta otrajā daļā ietvertie kritēriji esot saprotami un līdz ar to esot skaidrs arī tas, kādu pārkāpumu var atzīt par maznozīmīgu. Saeima norāda, ka, piešķirot tiesību piemērotājiem pilnīgu rīcības brīvību attiecībā uz ceļu satiksmē izdarīto administratīvo pārkāpumu atzīšanu par maznozīmīgiem, pārāk liela nozīme tiktu atvēlēta individuālajam situācijas novērtējumam. Tas varētu radīt korupcijas riskus, kā arī tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumus, kad vienādos apstākļos dažādi tiesību piemērotāji pieņemtu atšķirīgus lēmumus. Administratīvie pārkāpumi ceļu satiksmē tiekot izdarīti ārkārtīgi bieži, un lēmumus par tiem pieņemot dažādi tiesību piemērotāji. Šā iemesla dēļ esot pieļaujams tas, ka likumdevējs speciālā tiesību normā definē kritērijus, pēc kuriem konkrēts administratīvais pārkāpums var tikt atzīts par maznozīmīgu. Apstrīdētajā normā noteiktais naudas soda apmērs atspoguļojot likumdevēja viedokli par to, kādu administratīvo pārkāpumu iespējams atzīt par maznozīmīgu. Attiecīgais naudas soda apmērs esot saskaņots ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ietverto sodu politiku attiecībā uz pārkāpumiem ceļu satiksmē, kuri tiekot vērtēti pēc to sabiedriskās bīstamības.