6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo teikumu. Likumdevējs esot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ietvēris nozīmīgus administratīvos pārkāpumus un maznozīmīgus administratīvos pārkāpumus. Savukārt maznozīmīgie administratīvie pārkāpumi tiekot iedalīti šādi: maznozīmīgi pārkāpumi ceļu satiksmē un citi maznozīmīgi administratīvie pārkāpumi. Līdz ar to pastāvot trīs atšķirīgas personu grupas: personas, kas izdarījušas maznozīmīgus CSN pārkāpumus, personas, kas izdarījušas citus maznozīmīgus administratīvos pārkāpumus, un personas, kas izdarījušas tādus administratīvos pārkāpumus, kuri nevar tikt atzīti par maznozīmīgiem. Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras tiek sauktas pie administratīvās atbildības par CSN pārkāpumiem, un personām, kuras tiek sauktas pie administratīvās atbildības par citiem administratīvajiem pārkāpumiem. Ar apstrīdēto normu noteiktā atšķirīgā attieksme esot samērīga. Administratīvā soda piemērošana esot viens no tiesiskajiem līdzekļiem, ar kuriem tiek nodrošināts tas, lai tiesību normu pārkāpējs neizdarītu jaunus pārkāpumus, kā arī citas personas atturētos no pārkāpumiem. Autostāvvietu pieejamība personām ar invaliditāti esot viens no tiesību uz vides pieejamību aspektiem. Valstij esot pienākums nodrošināt, lai personas ar invaliditāti var brīvi pārvietoties un novietot automobili tām paredzētajās stāvvietās. Secinājumu daļa