11. Article — paredz iestādei pienākumu identificēt klientu.

72. Klientu identifikācija veicama atbilstoši NILLTFN likuma 12. un 13. pantā noteiktajām prasībām. 1. Fizisko personu identifikācija 73. Identifikācijas rezultātā iegūtā informācija vienmēr ir jāpārbauda. Saskaņā ar NILLTFN likuma 12.pantu fizisko personu identitāte ir pārbaudāma, pieprasot uzrādīt attiecīgu personas apliecinošu dokumentu, kurā būtu norādīts vismaz personas vārds, uzvārds, personas kods (vai dzimšanas datums Latvijas Republikas nerezidentiem) kā arī pievienots fotogrāfisks attēls. Klientu nerezidentu, kuru rezidences valsts atrodas ārpus Eiropas Savienības, gadījumos svarīgi ir pārliecināties, ka persona ieceļojusi Latvijā legāli (t. i., tai ir izsniegta vīza, ceļošanas dokumentā ir atzīme par valsts robežas šķērsošanu u. tml.). 2. Juridisko personu identifikācija 74. Izvērtējot klientam piemītošo NILLTF riska līmeni, ir jānosaka, vai ir saprotama klienta juridiskā forma, struktūra un īpašnieki. Identificējot klientus juridiskas personas, standarta situācijā ir jāiegūst NILLTFN likuma 13. pantā minētie dokumenti un informācija. 75. Juridisko personu identifikācija veicama, iegūstot reģistrācijas apliecību (oriģinālu vai iegūstot tās izdruku no attiecīgo valstu uzņēmumu reģistriem). Papildus ir jāveic arī klienta pilnvarotās personas identifikācija saskaņā ar NILLTFN likuma 12. panta prasībām. 76. Klienti ir jāidentificē pirms darījuma attiecību nodibināšanas, atverot jebkāda veida kontu, kā arī pieņemot no klienta glabāšanā finanšu līdzekļus un citas vērtības. Iestādei klienti ir jāidentificē saskaņā ar NILLTFN likuma prasībām. 77. Klienta un tā pilnvarotās personas identificēšanu, pamatojoties uz klienta uzrādītajiem personu apliecinošiem dokumentiem un dokumentiem, kas apliecina juridiskās personas dibināšanu un tiesisko reģistrāciju, vairumā gadījumu var uzskatīt par pietiekamu. Tomēr, ja klients vai tā veiktie darījumi darījuma attiecību laikā rada iestādei paaugstinātu risku, iestādei ir ieteicams lemt par nepieciešamību iegūt papildu informāciju vai dokumentus, lai pārbaudītu sākotnējās identifikācijas procesā iegūto datu aktualitāti un atbilstību faktiskajai situācijai. Papildu informāciju (skatīt arī šo ieteikumu 78. punktu) un to pamatojošos dokumentus var iegūt no klienta vai no publiskiem reģistriem, piemēram, datu bāzes Lursoft. 78. Papildus ieteicams (īpaši gadījumos, ja paaugstināta riska klients vai Latvijas Republikas nerezidents) iegūt šādu informāciju un to pamatojošus datus vai dokumentus: 78.1. uzņēmuma amatpersonu, pilnvaroto pārstāvju personu identificējošus datus; 78.2. datus par patieso labuma guvēju; 78.3. pilnvaroto personu pārstāvības tiesību un pārstāvības apjomu apliecinošu dokumentu (piemēram, notariāli apliecinātu pilnvaru); 78.4. pilnvarotās personas personu apliecinošu dokumentu. 79. Identificējot klientu, ir jānodrošina arī klienta patiesā labuma guvēja noskaidrošana, iegūstot patieso labuma guvēju identificējošu informāciju. 80. Ja informācija par klienta tiesisko reģistrāciju ir publiski pieejama uzņēmumu vai ārvalstu kompāniju reģistros, iestāde ir tiesīga nepieprasīt juridiskās personas dibināšanu vai tiesisko reģistrāciju apliecinošus dokumentus, kā arī pilnvarotās personas pārstāvības tiesību apliecinošu dokumentu, ja šāda informācija ir iegūstama no publiskiem reģistriem. 81. Papildus būtu lietderīgi pārbaudīt juridisko personu iesniegto informāciju publiskajās datu bāzēs, piemēram, Lursoft (attiecībā uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas rezidentiem), lai gūtu pārliecību, ka klienta sākotnēji iesniegtā informācija un dokumenti ir aktuāli. 82. Klienta identifikācija saskaņā ar NILLTFN likuma 11. pantu ir jāveic šādos gadījumos: 82.1. pirms darījuma attiecību uzsākšanas; 82.2. pirms atsevišķa darījuma, neuzsākot darījuma attiecības, ja darījuma apjoms vai vairāku acīmredzami saistītu darījumu kopējā summa ir ekvivalenta 15 000 euro vai lielāka par to pēc Latvijas Bankas noteiktā kursa darījuma veikšanas dienā; 82.3. ja darījuma veikšanas brīdī nav nosakāms, vai darījuma summa būs ekvivalenta 15 000 euro vai lielāka par to, klients identificējams, tiklīdz kļuvis zināms, ka darījuma summa ir ekvivalenta 15 000 euro vai lielāka par to pēc Latvijas Bankas noteiktā kursa darījuma veikšanas dienā; 82.4. pirms atsevišķa darījuma, ja darījums atbilst vismaz vienai no neparasta darījuma pazīmju sarakstā ietvertajām pazīmēm13; 82.5. ja, veicot darījumu, kura pazīmes neatbilst nevienai no neparasta darījuma pazīmēm, tomēr rodas aizdomas par NILLTF vai šādu darbību mēģinājumu; 82.6. ja rodas šaubas par sākotnējā identifikācijā iegūtās informācijas patiesumu; 82.7. (atkārtota identifikācija) ja klienta un/vai tā pārstāvja identitāti apliecinošajos datos ir notikušas izmaiņas (piemēram, vārda, uzvārda maiņa); 82.8. citos iestādes procedūrās noteiktos gadījumos. 83. Lai arī iestādei NILLTFN likuma 11. pantā ir noteikts pienākums veikt klienta identifikāciju, ja darījuma summa vai vairāku acīmredzami saistītu darījumu summa ir ekvivalenta 15 000 euro (skatīt arī šo ieteikumu 82.2. un 82.3. punktu), iestāde ir tiesīga, kā arī tai ir ieteicams, balstoties uz risku novērtējumu, veikt klienta identifikāciju, nosakot mazāku darījuma summas robežlielumu atbilstoši iestādes piedāvāto produktu un pakalpojumu specifikai. Zemākas darījuma summas robežlieluma noteikšana veicinās iespēju efektīvāk identificēt aizdomīgus darījumus. 84. Nosakot zemāku robežlielumu, iestādei ir jāņem vērā arī citos normatīvajos aktos noteiktais (piemēram, atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 1781/2006 attiecībā uz naudas līdzekļu pārskaitījumiem pievienoto informāciju par maksātāju 5. panta pirmā punkta prasībai iestādei ir jānodrošina, ka naudas līdzekļu pārskaitījumiem ir pievienota pilnīga informācija par maksātāju). 3. Klientu neklātienes (non-face-to-face) identifikācija 85. Ja iestāde ir paredzējusi uzsākt sadarbību ar klientiem, kurus tā identificē neklātienē (klientam klāt neesot), jāņem vērā ar šādu pieeju saistītie riski. Klienti, kuri identificēti, tiem personīgi nepiedaloties identifikācijas procedūrā, rada iestādei paaugstinātu risku. NILLTFN likuma 22. panta otrās daļas 1. punkts nosaka pienākumu veikt klienta padziļinātu izpēti, ja darījuma attiecības ar klientu uzsāktas, tam personīgi nepiedaloties identifikācijas procedūrā. 86. Ieteikumu 85. punktā minētajā gadījumā ir nepieciešams veikt pasākumus (atbilstoši piemītošajam NILLTF riska līmenim veicami viens vai vairāki NILLTFN likuma 23. panta pirmajā daļā minētie pasākumi), lai pārbaudītu klienta identifikācijas procesā iegūtos datus, piemēram: 86.1. iegūstot papildu dokumentus, datus vai informāciju no neatkarīgiem un ticamiem avotiem (piemēram, publiskajiem reģistriem); 86.2. pārbaudot papildus iesniegtos dokumentus vai iegūstot citas ES dalībvalstī reģistrētas kredītiestādes vai finanšu iestādes apstiprinājumu (piemēram, iestādei oficiāli adresētu rekomendācijas vēstuli vai ar SWIFT (Society for Worldwide Interbank Financial Telecommunication) ziņojumu starpniecību), ka klientam ir darījuma attiecības ar šo kredītiestādi vai finanšu iestādi; 86.3. pieprasot, lai klients nodrošina, ka pirmais maksājums darījuma attiecību ietvaros tiek veikts ar tāda konta starpniecību, kas kredītiestādē, uz kuru attiecas no NILLTFN likuma vai ES tiesību aktiem izrietošas prasības par NILLTFN, atvērts uz klienta vārda; 86.4. sazinoties ar klientu tā norādītajā deklarētajā vai faktiskajā adresē (piemēram, informatīvas ierakstītas vēstules nosūtīšana); 86.5. nosakot klientam prasību reģistrēties iestādes mājas lapā ar drošības rīkiem, kas klientam ierakstītā vēstulē nosūtīti uz tā deklarēto vai faktisko dzīvesvietas adresi. 87. Klienta personu apliecinoša dokumenta kopija, kas iestādei iesniegta, piemēram, elektroniski ar klienta elektroniskā pasta starpniecību, nenodrošina pilnvērtīgu un normatīvajiem aktiem atbilstošu klienta identifikāciju vai identifikācijas verifikāciju, ja atbilstoši riska līmenim netiek veikts viens vai vairāki 86. punktā minētie pasākumi. Šādā veidā iesniegta personu apliecinoša dokumenta kopija nav uzskatāma par dokumentu un pietiekamu pasākumu, lai veiktu personas identitātes pārbaudi. Šādā veidā iesniegta personu apliecinoša dokumenta kopija ir uzskatāma tikaipar informāciju, kas nav tikusi pārbaudīta (verificēta). 88. Nodrošinot klientu identifikāciju, tiem personīgi nepiedaloties identifikācijas procesā, iestādei ir detalizēti jāizstrādā pasākumu kopums, kā tā pārbaudīs identifikācijas rezultātus, jo šādai identifikācijai piemīt paaugstināts anonimitātes risks, kas iestādei rada paaugstinātu NILLTF risku. Iestādei ir jāveic efektīvi pasākumi, lai gūtu pārliecību, ka klients, kurš identificējas attālināti, tiešām ir persona, par kuru tas sniedz informāciju. Iestādei nevajadzētu aprobežoties tikai ar vienu no iepriekš minētajiem veicamajiem pasākumiem, lai pārliecinātos par identifikācijas rezultātiem. Lai gan NILLTFN likuma 23. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka likuma subjekts veic kādu no minētajā pantā norādītos pasākumus, iestādei atbilstoši riska līmenim būtu jāveic viens vai vairāki pasākumi, lai nodrošinātu atbilstošu klienta identifikāciju. Kā vienu no pamatpasākumiem klientu neklātienes identifikācijas procedūrā iestādei ieteicams izpildīt NILLTFN likuma 23. panta pirmās daļas 3. punkta prasību vienlaicīgi ar citu minētā panta pirmās daļas punktu prasībām. 4. Klientu identifikācijas un izpētes rezultātu atzīšana un pieņemšana 89. Saskaņā ar NILLTFN likuma 29. panta pirmo un otro daļu iestādes ir tiesīgas atzīt un pieņemt tādas klienta identifikācijas un izpētes rezultātus, kuru ES dalībvalstīs un trešajās valstīs, kas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā izvirza prasības, kuras ir līdzvērtīgas NILLTFN likuma prasībām, veikušas kredītiestādes, kas nav kapitālsabiedrības, kuras nodarbojas ar ārvalstu valūtas skaidras naudas pirkšanu un pārdošanu, kā arī kas nav maksājumu iestādes. 90. NILLTFN likuma subjekti nav tiesīgi atzīt maksājumu iestāžu un kapitālsabiedrību, kas nodarbojas ar ārvalstu valūtas pirkšanu un pārdošanu, veiktās identifikācijas un izpētes rezultātus. 91. Lai atzītu kredītiestāžu un finanšu iestāžu veiktās identifikācijas un izpētes rezultātus, tie ir jāiegūst un jāizvērtē, vai tie sniedz nepieciešamo informāciju, kas ļauj pilnvērtīgi veikt normatīvajos aktos noteiktās darbības, lai veiktu klientu identifikāciju vai izpēti. 92. Nosakot procedūrās kārtību, kādā tiek veikta klienta identifikācija un izpēte, ir īpaši jānosaka valoda, kādā jābūt dokumentiem, kas tiek pieņemti klienta identifikācijas un izpētes veikšanai. Valodu izvēle būs tieši atkarīga no iestādes darbinieku, kas veic klientu izpēti, spējām pilnvērtīgi saprast šos dokumentus un interpretēt to saturu valsts valodā. Darbinieku zināšanu līmenis jāspēj arī pierādīt (piemēram, mātes valoda, attiecīgajā valodā iegūta izglītība u. tml.). 93. Ja klienta identifikācijas dokumenti ir iesniegti valodās, kuras nepārzina iestādes darbinieki, kas veic klientu izpēti, iestādei vajadzētu iegūt notariāli apliecinātu iesniegto dokumentu tulkojumu. Ja klienta izpētei nepieciešamos dokumentus var iesniegt citās valodās, iesniegto dokumentu saturu var rakstveidā pārstāstīt. V. Klientu un to darījumu izpētes veikšana 94. Saskaņā ar NILLTFN likuma 17. pantu izpēte ir uz risku novērtējumu balstīts pasākumu kopums, lai savlaicīgi konstatētu klienta darbībā iespējami aizdomīgus un neparastus darījumus. 95. Visos gadījumos, kad iestādes nodibina darījuma attiecības ar klientiem, tām ir jānodrošina klienta riska līmenim atbilstoša klienta izpēte, kas nedrīkst aprobežoties tikai ar klienta identificēšanu un dokumentu iegūšanu, uz kuriem pamatojoties veikta klienta identifikācija. Papildus klienta identifikācijai iestādei ir jāiegūst informācija vismaz NILLTFN likuma 19. pantā norādītajā apmērā, lai spētu izvērtēt klientam piemītošo NILLTF risku. Tikai pēc tam, kad ir noteikts klientam piemītošais NILLTF riska līmenis, iestāde var noteikt veicamos pasākumus riska samazināšanai un novēršanai, kā arī noteikt veicamās klienta izpētes apjomu. 96. Klienta izpēte ir komplekss pasākumu kopums, kas jāveic, lai nodrošinātu NILLTFN likuma mērķa sasniegšanu un izpildītu gan normatīvajos aktos, gan arī iestādes iekšējos normatīvajos dokumentos noteiktās prasības. Veicot klienta izpēti, iestādei ir jāiegūst tāds informācijas un dokumentu apjoms, lai jau sākotnēji, nodibinot darījuma attiecības ar klientu, būtu iespējams samazināt un novērst risku iestādei tikt iesaistītai NILLTF. Iestādes iegūtajai informācijai un dokumentiem par klientu ir jābūt tādā apjomā, lai izprastu klientu un tā saimniecisko vai personisko darbību tādā mērā, kas ļauj ne tikai novērtēt klientam piemītošo NILLTF risku, bet arī nodrošināt efektīvu un klienta riska līmenim atbilstošu klienta un tā veikto darījumu uzraudzību darījuma attiecību laikā. 97. Iestādei jāņem vērā, ka NILLTFN likuma 16. pants paredz pienākumu veikt klienta izpēti šādos gadījumos: 97.1. pirms darījuma attiecību uzsākšanas; 97.2. ja pastāv aizdomas par NILLTF; 97.3. ja pastāv šaubas par iepriekš iegūtu klienta identifikācijas vai izpētes datu ticamību. 98. Klienta izpētes līmenis un apjoms būs atkarīgs no iestādes noteiktā klientam piemītošā NILLTF riska līmeņa, kas savukārt būs atkarīgs, piemēram, no darījuma attiecību mērķa (izmantotie pakalpojumi un produkti), klienta saimnieciskās vai personiskās darbības specifikas. Ir jāņem vērā fakts, ka izpētes apjoms, kas veicams, ja klientam piemīt zems NILLTF risks, būs atšķirīgs no izpētes apjoma, kas veicams, ja klientam piemīt paaugstināts NILLTF riska līmenis. 99. Iestādei jāvadās no šādiem galvenajiem klienta izpētes pamatelementiem: 99.1. patieso labuma guvēju identificējošas informācijas noskaidrošana; 99.2. informācijas iegūšana par klientu un darījuma attiecību nodibināšanas mērķi (piemēram, klienta anketa); 99.3. 100.1. un 100.2. punktā minētās informācijas pārbaude un izvērtēšana (piemēram, tiek sagatavots slēdziens lēmuma pieņemšanai par darījuma attiecību uzsākšanu vai neuzsākšanu), nepieciešamības gadījumā papildu informācijas iegūšana; 99.4. regulāra klienta un tā veikto darījumu uzraudzība sadarbības laikā; 99.5. regulāra klienta izpētes gaitā iegūto dokumentu (piemēram, maksājumus vai darījumus pamatojošu dokumentu: līgumu, rēķinu, preču kustību apliecinošu dokumentu u. c.), datu un informācijas uzglabāšana un regulāra aktualizēšana. Atkarībā no izpētes rezultātiem iestādei atkarībā no klienta NILLTF riska līmeņa var būt jālemj par padziļinātās izpētes pasākumiem. 100. Iestādēm klienta izpēte jāsadala vairākos līmeņos: 100.1. klienta izpēte, nodibinot darījuma attiecības; 100.2. klienta izpēte darījuma attiecību ietvaros; 100.3. klienta padziļinātā izpēte: 100.3.1. sākotnējā klienta padziļinātā izpēte, nodibinot darījuma attiecības, ja klientam piemīt paaugstināts NILLTF risks; 100.3.2. klienta padziļinātā izpēte darījuma attiecību laikā, ja klientam piemīt paaugstināts NILLTF risks. 101. Zemāka NILLTF riska gadījumos iestāde atbilstoši NILLTFN likuma 26. pantā noteiktajam ir tiesīga veikt vienkāršotās izpētes pasākumus. Šādos gadījumos iestādei ir jābūt dokumentētam pamatojumam, kāpēc klients ir uzskatāms par zema riska klientu. 1. Klienta vienkāršotā izpēte 102. Klienta vienkāršoto izpēti iestāde ir tiesīga veikt tikai NILLTFN likuma 26. pantā noteiktajos gadījumos, proti, gadījumos, ja klientam piemīt zems NILLTF risks. Tomēr arī šajā gadījumā ir jāiegūst NILLTFN likuma 19. pantā minētā informācija (nepieciešamības gadījumā cita papildu informācija), lai spētu konstatēt, vai klientam tiešām piemīt zems NILLTF risks. Konstatējot klienta atbilstību zemam NILLTF riska līmenim, iestāde ir tiesīga noteikt retāku klienta izpētes gaitā iegūto dokumentu, datu un informācijas aktualizēšanu. Tomēr, lai arī klientam veicama vienkāršotā izpēte, iestādei ir jānodrošina pastāvīga darījumu uzraudzība (skatīt arī šo ieteikumu piektās nodaļas 4. sadaļu "Darījumu uzraudzība"), lai pārliecinātos, vai darījumi nav uzskatāmi par neparastiem vai aizdomīgiem. Vienkāršotās izpētes pasākumu piemērošanai ir jābūt pamatotai. Vienkāršotās izpētes ietvaros iestāde ir tiesīga, piemēram, neveikt papildu identifikācijas datu pārbaudi. 2. Klienta izpēte (nodibinot darījuma attiecības) 103. Klienta izpēte, nodibinot darījuma attiecības, tiek veikta tajos gadījumos, ja iestāde ir ieguvusi NILLTFN likuma 19. pantā minēto informāciju, lai izvērtētu klientam piemītošo NILLTF risku. 104. Pirms sadarbības uzsākšanas ar klientu kā viens no avotiem sākotnējās informācijas iegūšanai var būt iestādes sagatavota klienta anketa (aptauja). Anketas (aptaujas) izmantošana informācijas iegūšanai, nodibinot darījuma attiecības. 105. Izmantojot anketu kā informācijas avotu, iestādes tajā ietveramo jautājumu loku14 var veidot šādu: 1) detalizēta informācija par klienta saimniecisko vai personisko darbību (klienta pārvaldes struktūra, īpašnieki, amatpersonas (vadība), uzņēmuma darbības nozare, pamatdarbības apraksts, uzņēmuma darbības ilgums norādītajā nozarē, galvenie sadarbības partneri (nosaukums, reģistrācijas valsts, sadarbības forma), darbinieku skaits uzņēmumā); 2) sadarbības uzsākšanas mērķis un būtība. Iegūstot šo informāciju, nav ieteicams aprobežoties tikai ar vispārīgu atbildi, ka mērķis ir, piemēram, kontu atvēršana. Ir ieteicams noskaidrot, kāpēc klients ir izvēlējies tieši konkrēto iestādi, iegūstot argumentētu (loģisku, sakritīgu un ticamu) klienta skaidrojumu. Iestādei ir jāiegūst arī izpratne par to, kādiem mērķiem konts tiks izmantots; 3) informācija par kontiem citās kredītiestādēs un/vai finanšu iestādēs; 4) informācija par darījumiem (paredzamais vidējais mēneša apgrozījums - ienākošie maksājumi (summa, skaits), izejošie maksājumi (skaits, summa), plānotā viena ienākošā/izejošā maksājuma maksimālais apmērs); 5) skaidras naudas apgrozījums mēnesī (iemaksas/izmaksas, to skaits, apmērs). Skaidras naudas iemaksas/izmaksas nepieciešamības pamatojums; 6) iestādes pakalpojumi, kurus klients plāno izmantot; 7) klienta līdzekļu izcelsme (skatīt arī šo ieteikumu piektās