13. Article

Tiesību uz taisnīgu tiesu būtiska sastāvdaļa ir tiesības uz tiesas nolēmuma kontroli, proti, tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu augstākā tiesu instancē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2. punktu). Tāpēc valsts pienākums ir izveidot tādu tiesību sistēmu un noteikt tādu lietu pārsūdzēšanas kārtību, lai personas varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumīgās intereses. 13.1. CPL noteic, kādā kārtībā un kādā tiesu instancē izšķirami pušu strīdi. Tajā paredzēta lietu izskatīšana trijās tiesu instancēs ar pārsūdzību divās instancēs: lietu izskatīšana pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā un kasācijas instances tiesā. Visupirms likumdevēja pienākums ir radīt tādus efektīvas un taisnīgas tiesvedības apstākļus (noteikumus), lai strīdi tiktu izšķirti jau pirmajā tiesu instancē. Pirmās instances tiesas pieļautās kļūdas tiek labotas apelācijas instances tiesā, atkārtoti izskatot lietu pēc būtības. Savukārt kasācijas instances tiesā tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti, jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību. Ieviešot apelācijas un kasācijas tiesu sistēmu, valsts ar likumu var noteikt arī to lietu kategorijas, kurām pārsūdzība šajā instancē nav paredzēta (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 7. punktu un 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 10. punktu). Arī Civilprocesa likumā noteiktām lietu kategorijām paredzēta izskatīšana tikai vienā instancē vai divās instancēs. Atsevišķu nolēmumu pārsūdzēšanas iespēju ierobežošana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiesas procesa efektivitāti. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka mērķis nodrošināt lietu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu var tikt atzīts par leģitīmu Satversmes 92. pantā noteikto tiesību ierobežošanas gadījumā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 8.4. punktu). 13.2. Pārsūdzības tiesību ierobežojums parasti tiek attiecināts uz gadījumiem, kad konkrētā lieta netiek izlemta pēc būtības. CPL paredz iespēju iesniegt protestu par vairākiem tādiem tiesas nolēmumiem, kas pieņemti tikai pirmās instances tiesā izskatītās lietās, ir galīgi un nav pārsūdzami. Proti, protestu var iesniegt tikai par tādiem tiesas nolēmumiem, kas nav pārbaudīti apelācijas vai kasācijas kārtībā. Šādi nolēmumi ir saistīti galvenokārt ar parādu piedziņas procesiem, saistību bezstrīdus piespiedu izpildi, nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē un parasti tiek pieņemti lietās par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju, par izpildrakstu izsniegšanu šķīrējtiesas nolēmumu izpildei, par ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesiem, kā arī par saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 75. lpp.). Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka apstrīdētajās normās paredzētās tiesības iesniegt protestu var nodrošināt tiesas nolēmuma tiesiskuma pārbaudi gadījumos, kad likums neparedz pusēm iespēju attiecīgo tiesas nolēmumu pārsūdzēt (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 4. punktu un 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 13.2. punktu). Protesta iesniegšana gadījumos, kad pirmās instances tiesas nolēmums nav pārsūdzēts likumā noteiktajā kārtībā no lietas dalībniekiem neatkarīgu iemeslu dēļ, ir vienīgais veids, kā iespējams nodrošināt taisnīgumu un aizsargāt personu tiesības, ja galīgs, nepārsūdzams vai nepārsūdzēts pirmās instances tiesas nolēmums ir stājies spēkā, bet pieņemts, pieļaujot būtiskus materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumus. Tādējādi likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai - ievērot taisnīguma principu un aizsargāt citu personu tiesības.