14. Article

Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Pieteikuma iesniedzēji kā saudzējošākus līdzekļus norādījuši pirmās instances tiesas nolēmumu pārsūdzību apelācijas vai kasācijas instancē vai lietas atkārtotu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Izvēloties vienu no vairākiem leģitīmā mērķa sasniegšanai potenciāli piemērotiem līdzekļiem, likumdevējam ir vērtēšanas un lemšanas privilēģija. Arī nosakot tiesas nolēmumu pārsūdzēšanas kārtību, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, ja vien tiek nodrošināta personu pamattiesību aizsardzība. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu Satversmes tiesas uzdevums šajā gadījumā ir izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību tiesību politikas jautājumā ar savu viedokli par iespējami racionālāko normatīvo regulējumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.2. punktu). Tāpēc Satversmes tiesai, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Turklāt, izvērtējot minēto ierobežojumu, izskatāmās lietas ietvaros protesta institūts jāaplūko nevis atrauti, bet kopsakarā ar spēkā esošo nolēmumu pārsūdzēšanas kārtību civilprocesā. Apstrīdētās normas attiecas uz jomu, kurā "saduras" tiesiskās noteiktības princips un taisnīguma princips. Tāpēc likumdevējam jānodrošina līdzsvars starp tiesas nolēmuma taisnīgumu un stabilitāti. Tiesvedības atjaunošana lietā, kas pabeigta ar spēkā stājušos nolēmumu, ir tipisks šādas kolīzijas piemērs. Civilprocesa likumā iekļauti vairāki regulējumi, paredzot lietas jaunu izskatīšanu gan sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem (59. nodaļa), gan sakarā ar būtiskiem materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumiem (60. nodaļa), gan sakarā ar nolēmuma pārskatīšanu Eiropas Savienības tiesību normās paredzētajos gadījumos (60.1 nodaļa). Gan Pieteikuma iesniedzēji, gan Saeima, gan arī pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka tiesa var kļūdīties un tāpēc jāparedz kārtība, kādā tās pieļautās kļūdas var labot. Vispārējā kārtība ir tāda, ka tiesas kļūdas labojamas pārsūdzības procesā augstākā tiesu instancē. Taču jāņem vērā, ka ir arī tādi tiesu nolēmumi, kas pieņemti tikai pirmajā instancē izskatītās lietās. Tāpēc Civilprocesa likumā attiecībā uz šādiem nolēmumiem paredzēta iespēja iesniegt protestu. Tādējādi Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērots līdzsvars starp taisnīguma principu un tiesiskās noteiktības principu.