17. Article

CPL definē protesta iesniegšanas priekšnoteikumus: protests iesniedzams par spēkā stājušos nolēmumu, tas iesniedzams sakarā ar būtiskiem procesuālo vai materiālo tiesību normu pārkāpumiem, un to var iesniegt tikai par tādiem nolēmumiem, kuri pieņemti pirmās instances tiesā izskatītās lietās un nav pārsūdzami. Visi minētie priekšnoteikumi ievērojami katrā protesta iesniegšanas gadījumā un veido protesta iesniegšanas tiesiskā pamata pamatpazīmes. Turklāt protestu var iesniegt vienīgi tad, ja konstatējams vismaz viens no CPL 483. pantā norādītajiem apstākļiem, proti, vismaz viena no protesta iesniegšanas tiesiskā pamata papildpazīmēm, un tās ir šādas: 1) tiesas nolēmums nav pārsūdzēts likumā noteiktajā kārtībā no lietas dalībniekiem neatkarīgu iemeslu dēļ; 2) ar nolēmumu aizskartas valsts vai pašvaldību iestāžu tiesības; 3) ar nolēmumu aizskartas to personu tiesības, kuras nav bijušas lietas dalībnieki (plašāk sk.: Osis M. Īpašs protests civilprocesā. Jurista Vārds, 2009. gada 10. novembris, Nr. 45). Tātad protestu nevar iesniegt, ja nav izpildījušies likumā paredzētie priekšnoteikumi. Proti, protesta institūts ir veidots kā galīgais tiesību aizsardzības instruments - papildu garantija gadījumā, kad nav citu tiesību aizsardzības līdzekļu. Līdz ar to protesta iesniegšanas pamatā var būt vienīgi tādi apstākļi, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas pēc būtības vai atsevišķa procesuāla jautājuma nepareizas izlemšanas (plašāk sk.: Civilprocesa likuma komentāri. II daļa. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 892. - 893. lpp.). 17.1. Apstrīdētais CPL 483. pants prokuroriem piešķir tiesības iesniegt protestu. Taču Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka praksē protesta iesniegšana lielākoties ir saistīta ar tiesību aizskārumiem, kurus konstatē nevis Civilprocesa likumā noteiktās amatpersonas, bet gan tās personas, kuru intereses ar spēkā stājušos tiesas spriedumu ir aizskartas (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 15.1. punktu). Ja šāda persona konstatē savu tiesību aizskārumu, tai ir tiesības ar motivētu iesniegumu vērsties pie prokurora un lūgt, lai tas iesniedz protestu par konkrētu tiesas nolēmumu. Protesta iesniegšanas tiesisko pamatu visupirms vērtē prokurori. Šo amatpersonu kompetencē ietilpst protesta iesniegšanas pamatu veidojošo pamatpazīmju un papildpazīmju izvērtēšana. Prokuroru pienākums ir vispusīgi izvērtēt konkrētās lietas apstākļu atbilstību Civilprocesa likumā paredzētajiem kritērijiem un vienīgi tādā gadījumā, ja rodas pamatotas aizdomas par būtisku materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumu, iesniegt protestu. Tātad tieši sākotnējā sūdzības izvērtēšana Ģenerālprokuratūrā novērš iespēju virzīt uz Augstāko tiesu nepamatotu sūdzību par spēkā stājušos pirmās instances tiesas nolēmumu un ierobežo spēkā esošo galīgo nolēmumu pārskatīšanu. 17.2. Vienlaikus jāņem vērā arī tas, ka protesta iesniegšana pati par sevi nebūt nenozīmē, ka konkrētajā gadījumā ir tiesisks pamats protesta apmierināšanai. Atbilstoši CPL 464. pantam kasācijas tiesvedības pieļaujamību vērtē Augstākās tiesas tiesnešu - senatoru kolēģija triju senatoru sastāvā rīcības sēdē. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka vienīgi pēc pilnvērtīgas iepazīšanās ar visiem lietas materiāliem senatoru kolēģija var izdarīt secinājumus par kasācijas tiesvedības ierosināšanas nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 12. punktu). Tādējādi arī šajā protesta izvērtēšanas posmā tiek pārbaudīts, vai spēkā esošs galīgs tiesas nolēmums pieņemts, pieļaujot būtiskus materiālo un procesuālo normu pārkāpumus, kas varēja novest pie netaisnīga lietas iznākuma, un vai šis nolēmums jāizvērtē kasācijas tiesvedības ietvaros. 17.3. Ja senatoru kolēģija nolēmusi ierosināt lietu pēc iesniegtā protesta, tad protests tiek vērtēts pēc būtības. Augstākās tiesas Senāts iesniegto protestu skata saskaņā ar CPL regulējumu, kas noteikts lietu izskatīšanai pēc kasācijas sūdzībām. Turklāt CPL 464. panta ceturtā daļa noteic, ka ar senatoru kolēģijas vienbalsīgu lēmumu lietu var nodot izskatīšanai kasācijas kārtībā Senāta paplašinātā sastāvā. Savukārt, izskatot protestu pēc būtības, Senāta pienākums ir gādāt, lai tiktu ievērotas arī personu tiesības uz taisnīgu tiesu, proti, ņemt vērā Konvencijas 6. pantu un tā interpretācijai sniegtās ECT atziņas. Tieši uz Senātu gulstas pienākums katrā konkrētajā lietā, kas ierosināta pēc protesta, līdzsvarot tiesiskās stabilitātes un taisnīguma principus. Saskaņā ar res judicata principu nevienam nav tiesību lūgt pārskatīt galīgu un spēkā stājušos spriedumu ar mērķi panākt atkārtotu lietas izspriešanu. Vienīgais sprieduma atcelšanas pamats ir būtiska tiesas kļūda, kas novedusi pie lietas nepareizas izspriešanas pēc būtības, ja tās rezultātā būtiski pārkāptas cilvēka pamattiesības, vairāku personu tiesības un likumīgās intereses vai citas ar likumu aizsargājamas publiskās intereses. Par sprieduma atcelšanas pamatu nevar būt tikai dažādu tiesu atšķirīgie viedokļi par lietas izskatīšanas iznākumu (sal. sk. ECT 2003. gada 24. jūlija sprieduma lietā "Ryabykh v. Russia", iesniegums Nr. 52854/99, 52. paragrāfu). Senāta sniegtais vērtējums ir galīgais secinājums par protesta pamatotību un res judicata principa ierobežošanu katrā konkrētajā gadījumā. Tikai tad, ja tiek konstatēti būtiski pārkāpumi, spriedums tiek atcelts un nodots atkārtotai izskatīšanai pirmās instances tiesai. Līdz ar to likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir radījis tādu mehānismu, kas ļauj vairākās pakāpēs savstarpēji izsvērt gan taisnīguma principu, gan tiesiskās stabilitātes principu. Tādējādi apstrīdētās normas nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu un atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.