18. Article

Izskatot lietu pēc personas konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt tādas tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, kura faktiski ir aizskārusi personas pamattiesības. Tādējādi, izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 12. punktu). Satversmes tiesa, veicot tiesību normu kontroli pēc konstitucionālās sūdzības, ir saistīta ar lietas faktiskajiem apstākļiem un pieteikumā izklāstīto argumentāciju (juridisko pamatojumu). Turklāt obligāts lietas izskatīšanas priekšnoteikums ir tiesas pienākums uzklausīt institūciju, kuras izdotā norma (akts) tiek apstrīdēta. Proti, šai institūcijai ir tiesības iesniegt Satversmes tiesā atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 3. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-46-0306 4. punktu). 18.1. Saskaņā ar apstrīdēto CPL 483. pantu protestu var iesniegt 10 gadu laikā kopš nolēmuma spēkā stāšanās dienas. Pieteikuma iesniedzēji protesta iesniegšanai paredzēto 10 gadu termiņu konstitucionālajā sūdzībā norādījuši un tā neatbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam traktējuši kā lietas dalībnieku procesuālo tiesību ierobežojumu. Šā sprieduma 16. punktā Satversmes tiesa atzina, ka protesta iesniegšana nav uzskatāma par procesuālo tiesību ierobežojumu, tāpēc Pieteikuma iesniedzēju konstitucionālā sūdzība šajā daļā atzīstama par nepamatotu. Turklāt viens no lietas faktiskajiem apstākļiem ir arī tas, ka protests Pieteikuma iesniedzēju civillietā iesniegts triju mēnešu laikā no galīgā nolēmuma spēkā stāšanās dienas. Arī Saeima savā atbildes rakstā atbilstoši lietas faktiskajiem apstākļiem un konstitucionālajā sūdzībā sniegtajam juridiskajam pamatojumam ir norādījusi konstitucionālās sūdzības prasījuma robežas un noliegusi konstitucionālās sūdzības pamatotību. Proti, Saeima atbildes rakstā norādījusi: "Lai gan pieteikuma iesniedzēji apstrīdējuši konkrētas Civilprocesa likuma normas, no iesniegtās konstitucionālās sūdzības izriet, ka pieteikuma iesniedzēji apšauba ar apstrīdētajām normām ģenerālprokuroram un Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokuroram piešķirto tiesību - proti, tiesību iesniegt protestu - atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 64. lpp.). Tādējādi izskatāmajā lietā nav pamata izvērtēt jautājumu par pieļaujamo protesta iesniegšanas termiņu (CPL 483. pants). 18.2. No Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātiskas republikas jēdziena izriet valsts varas pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 4. punktu). Visupirms tas nozīmē, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9.5. punktu, 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 17.3. un 18.8. punktu, 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 26. punktu un 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 18.3. punktu). Turklāt tiesiskas valsts princips prasa, lai Satversmes tiesa atbilstoši tās kompetencei nodrošinātu tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām neatbilstošs tiesiskais regulējums. Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka ECT, izskatot lietas par protesta institūta atbilstību res judicata principam, norādījusi: tām valstīm, kurās attiecīgā sistēma pastāv, ir jāgādā par to, lai pēc protesta ierosināto lietu izskatīšana nebūtu ilgstoša vai pat bezgalīga. Pārāk ilgs protesta iesniegšanas termiņš noved pie spēkā esošu nolēmumu nenoteiktības un nav savietojams ar tiesiskās stabilitātes principu, kas ir tiesiskas valsts un tiesību uz taisnīgu tiesu neatņemama sastāvdaļa [sk., piemēram, ECT 2006. gada 21. septembra sprieduma lietā "Borshchevskiy v Russia", iesniegums Nr. 14853/03, 47. - 50. paragrāfu, kā arī Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada 8. februāra rezolūciju ResDH (2006)1, https://wcd.coe.int/ViewDoc.jsp?Ref=ResDH%282006%291&Sector=secCM&Language=lanEnglish, aplūkots 2013. gada 14. decembrī]. Līdz ar to Saeimai de lege ferenda ir pienākums apsvērt CPL 483. pantā paredzēto protesta iesniegšanas termiņu. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. un 6. punktu, kā arī 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Civilprocesa likuma 483. un 484. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris