7. Article

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, izriet valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Satversmes 92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu interpretāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās cilvēktiesību normas. Ar to palīdzību iespējams konkretizēt attiecīgo pamattiesību tvērumu un precīzāk noskaidrot to saturu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 10. punktu). Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā." ECT savos spriedumos vairākkārt norādījusi, ka Konvencijas 6. pantā paredzētās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā, ir interpretējamas kopsakarā ar Konvencijas preambulu, kura citastarp deklarē tiesiskuma principu kā daļu no Eiropas valstu kopīgā mantojuma. Tiesiskuma princips prasa ievērot tiesiskās noteiktības principu, kas paredz res judicata attiecināšanu uz tiesas nolēmumiem un to, ka galīgie tiesas nolēmumi nav pārsūdzami (sk. ECT 1999. gada 28. oktobra sprieduma lietā "Brumărescu v. Romania", iesniegums Nr. 28342/95, 61. paragrāfu). Tāpat ECT atzīmējusi, ka viens no taisnīgas tiesas aspektiem ir tiesas pieejamība, proti, tiesības vērsties tiesā un aizstāvēt savas tiesības civilprocesuālajā kārtībā. Šādas tiesības būtu atzīstamas par šķietamām (iluzorām), ja līgumslēdzēju valstu nacionālās tiesību sistēmas pieļautu galīgu un spēkā esošu tiesas nolēmumu atcelšanu, jo Konvencijas 6. pantā ietvertās garantijas aptver arī pušu procesuālās tiesības uz tiesas nolēmuma izpildi (sk. ECT 2003. gada 24. jūlija sprieduma lietā "Ryabykh v. Russia", iesniegums Nr. 52854/99, 54. - 56.paragrāfu). Tiesiskās noteiktības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības principu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.2. punktu). Tādējādi tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad ir izmantoti visi pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi (izmantotas visas pārsūdzības iespējas), vai pēc tam, kad beidzies to izmantošanas termiņš, vairs nevarētu tikt pārskatīti un uz tiem būtu attiecināms res judicata princips. Līdz ar to Satversmes 92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu saturu veido arī res judicata princips.