8. Article

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka res judicata principa pārkāpums veidojoties tādējādi, ka pēc valsts amatpersonu (ģenerālprokurora vai Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurora) protesta tiek pārskatīts spēkā esošs tiesas nolēmums, turklāt minētās amatpersonas nav lietas dalībnieki. Šo personu iesaistīšanās šādā procesā ierobežojot pušu līdztiesības un procesuālās vienlīdzības principu īstenošanos. Līdz ar to Satversmes tiesai izskatāmās lietas ietvaros jāpārbauda, vai apstrīdētās normas ierobežo Pieteikuma iesniedzēju tiesības, kas izriet no Satversmes 92. panta pirmā teikuma. Saskaņā ar apstrīdētajām normām protestu par spēkā stājušos tiesas nolēmumu Senātam var iesniegt ģenerālprokurors vai Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurors (turpmāk - prokurors), ja kopš nolēmuma spēkā stāšanās nav pagājuši vairāk kā 10 gadi. Savukārt pamats protesta iesniegšanai par spēkā stājušos tiesas nolēmumu ir būtiski materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi, kas konstatēti lietās, kuras ir izskatītas tikai pirmās instances tiesā, ja šāds tiesas nolēmums nav bijis pārsūdzēts likumā noteiktajā kārtībā no lietas dalībniekiem neatkarīgu iemeslu dēļ vai arī ar šādu tiesas nolēmumu aizskartas valsts vai pašvaldību iestāžu tiesības vai to personu tiesības, kuras nav bijušas lietas dalībnieki. Protesta iesniegšana ir tāda procesuālas darbības forma, kas atšķiras no parastās tiesvedības kārtības un uzskatāma par izņēmuma gadījumu, kurā res judicata princips var tikt pārskatīts noteiktu apsvērumu dēļ (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 15. punktu). Tas nozīmē, ka tomēr pastāv iespēja atsevišķos gadījumos pārskatīt spēkā esošos tiesu nolēmumus. Tātad apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu, jo ļauj pārskatīt galīgu spēkā esošu tiesas nolēmumu.