12. Article

Tiesas sēdē pieaicinātā persona - Dr. iur. Edvīns Danovskis - norādīja, ka izskatāmajā lietā Satversmes 92. panta trešā teikuma sakarā ir jānoskaidro, vai konkrētajā gadījumā konstatējams nepamatots tiesību aizskārums. Jēdzienu "nepamatots tiesību aizskārums" un "prettiesiska rīcība" saturs esot atšķirīgs. Proti, pirmais esot plašāks jēdziens, un likumdevējam vajagot nodrošināt, ka zināmos gadījumos kompensācija ir paredzēta arī par tādu rīcību, kas formāli ir tiesiska, piemēram, kad tiek noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi. Tomēr tiesiskā valstī tiesvedības process kā tāds nevarot būt nepamatots tiesību aizskārums un personai vajagot apzināties, ka to tiesā var iesūdzēt gan pamatoti, gan nepamatoti. Vienlaikus vajagot ņemt vērā, ka tiesvedības process vienmēr ir kādas saistības neizpildes vai citāda tiesību aizskāruma sekas, respektīvi, prettiesiskas rīcības sekas. Tomēr faktu, ka viena persona vēršas ar prasību tiesā pret citu personu, pat ja šī prasība tiek atzīta par nepamatotu, nevarot uzskatīt par likumā paredzēto tiesību vērsties tiesā ļaunprātīgu izmantošanu. Turklāt nevis prasītāja, bet tiesas rīcība esot tā, kas radot pienākumu atbildētājam ierasties tiesā. Tāpēc par pašsaprotamiem esot atzīstami arī tiesāšanās izdevumi, jo tie izriet no tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tas nozīmējot, ka izskatāmajā lietā jautājums par tiesāšanās izdevumu atlīdzību vērtējams Satversmes 92. panta pirmā teikuma ietvaros. Savukārt šajā ziņā esot svarīgi noskaidrot, kādēļ tiesāšanās izdevumi vispār tiek atlīdzināti. Parasti kā pamatojums šādai rīcībai tiekot norādīts apsvērums, ka, pirmkārt, šāda rīcība ir taisnīga un, otrkārt, šāda kārtība mazina nepamatotu sūdzību iesniegšanu tiesā. Tomēr esot rūpīgi jāapsver, vai ar pieeju tiesai ir saistīti visi tiesāšanās izdevumi, tostarp arī tie, kas rodas lietas iztiesāšanas gaitā un pēc tiesvedības beigām.