16. Article

Apstrīdētā norma paredz, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir "izdevumi par advokāta palīdzību". Lietā izteikti atšķirīgi viedokļi gan par to, kā apstrīdētā norma interpretējama, proti, vai tā paredz, ka ir atlīdzināmi izdevumi par jebkuras personas vai vienīgi par Advokatūras likumā minēto personu sniegto juridisko palīdzību, gan arī par to, kādas tiesiskās sekas apstrīdētā norma rada. Tāpēc izskatāmajā lietā, lai noskaidrotu prasījuma robežas, vispirms jānoskaidro apstrīdētās normas saturs un tiesiskās sekas (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑21‑01 8.1. punktu un 2013. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012‑26‑03 12.1. punktu). 16.1. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētajā normā lietotais jēdziens "advokāts" būtu iztulkojams atbilstoši Satversmes tiesas spriedumos lietās Nr. 2003‑04‑01, Nr. 2003‑08‑01 un Nr. 2003‑10‑01 sniegtajai juridiskā jēdziena "advokāts" interpretācijai. Minētajos Satversmes tiesas spriedumos jēdziens "advokāts" vērtēts tā konstitucionāli tiesiskajā nozīmē, ar to saprotot "personas tiesības saņemt juridisko palīdzību, brīvi izvēloties aizstāvi vai pārstāvi dažādās lietās no iespējami plašāka kvalificētu juristu loka un atsevišķos likumā noteiktos gadījumos arī no citu personu loka" (Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003‑08‑01 secinājumu daļas 1.3. punkts). Tomēr Satversmes tiesa norādījusi arī uz to, ka "likumdevējam ir tiesības, ņemot vērā katra procesa īpatnības, noteikt to personu loku, kuras konkrētajā procesā var sniegt juridisko palīdzību un būt par aizstāvjiem vai pārstāvjiem lietā" (Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003‑08‑01 secinājumu daļas 2. punkts). Vienu un to pašu juridisko jēdzienu atšķirīgās tiesību normās un vēl jo vairāk atšķirīgās tiesību nozarēs likumdevējs var lietot patstāvīgā nozīmē (sal. ar Satversmes tiesas 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑19‑01 9. punktu). Tātad Satversmes normās un citās tiesību normās, tostarp apstrīdētajā normā, vienam un tam pašam juridiskajam jēdzienam, šajā gadījumā - jēdzienam "advokāts", var būt atšķirīgs saturs. Atbilstoši interpretācijai, kādu jaunākajos spēkā esošajos nolēmumos sniedzis Senāts (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. SKC‑377/2011 9. punktu un 2012. gada 21. marta sprieduma lietā Nr. SKC‑308/2012 12. punktu), ar juridisko jēdzienu "advokāts" apstrīdētajā normā saprotamas tikai Advokatūras likuma 4. panta pirmajā daļā minētās personas, proti: 1) zvērināti advokāti; 2) zvērinātu advokātu palīgi; 3) Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kuri ieguvuši advokāta kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm; 4) trešo valstu advokāti, kas Latvijā praktizē atbilstoši Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem par juridisko palīdzību (turpmāk kopā - advokāts CPL izpratnē). 16.2. Apstrīdētā norma pati par sevi nenosaka, vai atlīdzināmi ar lietas vešanu saistītie izdevumi, tostarp izdevumi par juridisko palīdzību. Šādu izdevumu atlīdzināšanas pienākumu paredz CPL 44. pants. Savukārt no pieteikuma un no Pieteikuma iesniedzējas pārstāves tiesas sēdē teiktā izriet, ka CPL 33. panta trešās daļas 1. punkts tiek apstrīdēts tiktāl, ciktāl tas civilprocesa ietvaros neparedz tiesības saņemt atlīdzinājumu par juridisko palīdzību, ko sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē (turpmāk arī - apstrīdētais regulējums). Saeima un atsevišķas pieaicinātās personas gan izteikušas šādu viedokli: lai arī apstrīdētais regulējums liedz saņemt ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzinājumu civilprocesuālā kārtībā, taču Pieteikuma iesniedzējai ir tiesības iesniegt atsevišķu prasību tiesā un tādā veidā atgūt izdevumus, kas tai radušies, saņemot juridisko palīdzību no personas, kura nav advokāts CPL izpratnē (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 48. lpp., un Advokātu atbalsta biedrības rakstveida viedokli, lietas materiālu 1. sēj. 153. un 154. lpp.). Tomēr šāds uzskats nav pamatots. Senāts ir atzinis, ka strīds par izdevumiem, ko reglamentē civilprocesuālās normas, izšķirams saskaņā ar šīm normām un materiālo tiesību normas šāda strīda izšķiršanai nav piemērojamas. Jautājums par to izdevumu atlīdzību, kuri pusei radušies, pilnvarojot pārstāvi lietas vešanai, tiesā izšķirams vienīgi saskaņā ar CPL normām (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 21. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC‑6 un 2011. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC‑143/2011 7. punktu). Tas nozīmē, ka personai nav iespēju pretendēt uz tādu juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, kuri nav minēti apstrīdētajā normā. Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētais regulējums jāizvērtē tiktāl, ciktāl tas liedz pusei, kurai par labu izšķirta civillieta, saņemt juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājumu no otras puses gadījumā, kad šādu palīdzību sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē.