18. Article

Tiesības uz taisnīgu tiesu civilprocesa ietvaros aptver vairākus elementus, tostarp tiesības uz brīvu pieeju tiesai jeb tiesas pieejamību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 19. punktu). Ņemot vērā, ka valstij ir gan pienākums izveidot neatkarīgas un objektīvas tiesas, gan pienākums nodrošināt virkni procesuālo garantiju, pamatota ir prasība, lai personām tiktu nodrošināta pieeja tiesai un lai personas varētu šīs garantijas izmantot. Proti, iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011‑16‑01 8.1. punktu). Satversmes tiesas praksē vairākkārt atzīts, ka dažādu maksājumu ieviešana ierobežo pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011‑16‑01 8.2. punktu). Arī situācijā, kad persona nevar atļauties tai nepieciešamo juridisko palīdzību finansiālu apsvērumu dēļ, bet valsts šādu palīdzību nenodrošina, var tikt konstatēts personas tiesību uz pieeju tiesai ierobežojums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 6. punktu). Apstrīdētais regulējums Pieteikuma iesniedzējai kā pusei (atbildētājai), kurai par labu izšķirta civillieta, neparedz iespēju prasīt, lai tai tiktu atlīdzināti izdevumi par juridisko palīdzību, ko sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē. Līdz ar to izveidojusies tāda situācija, ka Pieteikuma iesniedzēja veikusi maksājumus, kuri, pēc Pieteikuma iesniedzējas domām, bija nepieciešami lietas efektīvai vešanai tiesā, bet kuru atlīdzināšanu tai nav iespējams panākt. Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētais regulējums atbilst Satversmei, ir jānoskaidro, vai tiesības uz brīvu pieeju tiesai civilprocesā ierobežo nosacījums, ka personai, pat ja civillieta izšķirta tai par labu, tomēr netiek atlīdzināti kādi konkrēti tiesāšanās izdevumi.