19. Article

Apstrīdētā norma kā daļa no tiesāšanās izdevumu regulējuma ietverta CPL 33. pantā "Tiesāšanās izdevumi". Saskaņā ar CPL 33. panta pirmo daļu tiesāšanās izdevumi ir: 1) tiesas izdevumi (valsts nodeva, kancelejas nodeva un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi) un 2) ar lietas vešanu saistītie izdevumi (tajā skaitā izdevumi par advokāta sniegto juridisko palīdzību, kā arī izdevumi sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm un ar pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi). Izvērtējot, vai kāds maksājums ir uzskatāms par tādu, kas ierobežo tiesības uz pieeju tiesai, jāņem vērā, ka no prasības nodrošināt minētās tiesības valstij izriet divu veidu pienākumi. 19.1. Pirmkārt, valstij ir jāatturas no tāda regulējuma pieņemšanas, kas personai nosaka nesamērīgus papildu pienākumus, piemēram, veikt maksājumu vai izpildīt citu nosacījumu, lai tā iegūtu pieeju tiesai. Tā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas tiesības uz brīvu pieeju tiesai ierobežo pienākums veikt tādus maksājumus, kas uzskatāmi par tiesas izdevumiem CPL 33. panta otrās daļas izpratnē, konkrēti - pienākums maksāt valsts nodevu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004‑16‑01 7.2. punktu). Turklāt personas brīvu pieeju tiesai ierobežo arī pienākums veikt tādus maksājumus, kuri gan nav minēti CPL 33. pantā, bet uzskatāmi par tiesāšanās izdevumiem plašākā nozīmē, piemēram, prasība iemaksāt drošības naudu par kasācijas sūdzības vai blakus sūdzības iesniegšanu (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005‑18‑01 9. punktu un 2008. gada 20. novembra sprieduma lietā Nr. 2008‑07‑01 6. punktu). Šīs tiesības ierobežo arī pienākums iemaksāt juridiskās personas maksātnespējas procesa depozītu, lai varētu iesniegt attiecīgu pieteikumu tiesā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011‑16‑01 8.2. punktu). Gadījumos, kad nepieciešams noskaidrot Satversmē nostiprināto pamattiesību normu saturu, ir jāņem vērā šo pamattiesību interpretācija starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000‑03‑01 secinājumu daļas 5. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprināta atziņa, ka dažādu tiesāšanās izdevumu, it īpaši tiesu nodevu, noteikšana ir uzskatāma par tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 19. jūnija sprieduma lietā "Kreuz v. Poland", iesniegums Nr. 28249/95, 60. punktu), tostarp arī attiecībā uz komercdarbību veicošām juridiskajām personām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 26. jūlija sprieduma lietā "Podbielski and PPU Polpure v. Poland", iesniegums Nr. 39199/98, 65. un nākamos punktus). Pieeju tiesai var ierobežot arī, piemēram, prasība pirms lietas izskatīšanas iemaksāt tiesā nodrošinājumu otras puses tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 13. jūlija sprieduma lietā "Tolstoy Miloslavsky v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 18139/91, 59.-61. punktu). Tomēr visus minētos maksājumus vieno apstāklis, ka tie veicami vai nu pirms lietas ierosināšanas tiesā vai pirms lietas izskatīšanas uzsākšanas. Šādi maksājumi kā priekšnosacījums personas iespējai panākt strīda izšķiršanu tiesā skar valsts pienākumu atturēties no tiesas pieejamību apgrūtinoša regulējuma noteikšanas. Tāpēc šādu maksājumu konstitucionalitāte izvērtējama atbilstoši pamattiesību ierobežojuma kritērijiem, proti, pārbaudot, vai šie maksājumi noteikti ar likumu, vai tiem ir leģitīms mērķis un vai tie atbilst samērīguma principam. Līdz ar to attiecīgie gadījumi ir norobežojami no izskatāmās lietas, jo minētie maksājumi tiešā veidā ierobežo personas pieeju tiesai. 19.2. Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt atzinusi, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu valstij izriet ne vien negatīvie, bet arī pozitīvie pienākumi (sk., piemēram, 1979. gada 9. oktobra sprieduma lietā Airey v. Ireland, iesniegums Nr. 6289/73, 25. punktu un 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Steel and Morris v. the United Kingdom, iesniegums Nr. 68416/01/73, 60. punktu un 2007. gada 13. marta sprieduma lietā Laskowska v. Poland, iesniegums Nr. 77765/01, 57. punktu). Proti, valstij ir jānosaka regulējums un, ja nepieciešams, jāparedz finansiālie un organizatoriskie resursi, lai nodrošinātu personai brīvu pieeju tiesai. Tātad zināmos gadījumos valstij ir pienākums noteikt tiesas pieejamību atvieglojošu regulējumu. Gadījumos, kad valstij no Satversmes 92. panta izriet pienākums veikt pasākumus šajā pantā noteikto tiesību īstenošanai, Satversmes tiesa vērtē, vai valsts šo pienākumu ir izpildījusi. Turklāt tad, ja šis pienākums paredz izstrādāt un pieņemt konkrēta satura regulējumu, Satversmes tiesa vērtē šā pienākuma saturu un to, vai likumdevējs savu pienākumu ir izpildījis pilnībā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑21‑01 7.-12. punktu). Apstrīdētais regulējums skar valsts pienākumu noteikt tādu tiesāšanās izdevumu noregulējumu, kas veicina tiesas pieejamību. Par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam šāds regulējums būtu uzskatāms tikai tad, ja tiktu noskaidrots, ka valsts savu pienākumu nav izpildījusi pienācīgi vai arī, to izpildot, ir pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas. Līdz ar to izskatāmajā lietā jānoskaidro, kāds ir valsts pienākuma saturs un valsts rīcības brīvības apjoms konkrēti juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājuma noregulēšanā civilprocesā. 19.3. Izvērtējot no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošos valsts pienākumus attiecībā uz civilprocesuālajām normām, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pants noteiktos gadījumos paredz valsts pienākumu nodrošināt kvalificētu juridisko palīdzību personām, kuras pašas to nevar atļauties (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 5. punktu). Tātad noteiktos gadījumos iepriekš minētais valsts pienākums sniedzas tiktāl, ka samaksa par juridisko palīdzību valstij jānodrošina no publiskajiem līdzekļiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka Konvencija dalībvalstīm, pildot pienākumu nodrošināt tiesas pieejamību civilprocesā, ir plaša rīcības brīvība tiesāšanās izdevumu regulējuma noteikšanā. It īpaši plaša šī rīcības brīvība ir attiecībā uz to, kā tiesas pieejamība civilprocesā tiek nodrošināta juridiskajām personām, un izšķiršanos par to, vai un kā šādām personām nodrošināma arī juridiskā palīdzība (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 22. marta sprieduma lietā "Granos Organicos Nationales S.A. v. Germany", iesniegums Nr. 19508/07, 18. un 46. punktu). Izspriežot lietas, kas saistītas ar tiesībām uz brīvu pieeju tiesai, tostarp jautājumos par juridiskās palīdzības pieejamību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa par nozīmīgu un Konvencijas interpretēšanā vērā ņemamu avotu uzskata Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas Nr. R(81) 7, R(93) 1 un R(2000) 21 (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 22. marta sprieduma lietā "Siałkowska v. Poland", iesniegums Nr. 8932/05, 53. un nākamos punktus). Rekomendācijā Nr. R(81) 7 "Par justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" Eiropas Padomes Ministru komiteja ir norādījusi, ka "izņemot īpašus gadījumus, uzvarējušajai pusei principā vajadzētu atgūt no zaudējušās puses samaksātās nodevas un citus tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā izdevumus advokāta honorāra apmaksai, kas tai saprātīgā veidā radušies procesa laikā" (Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981. gada 14. maija rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma "Principi" 14. punkts). Proti, tiesiskumam neatbilstu ne tāda situācija, ka valsts vispār nenoteiktu nekādu kārtību tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, nedz arī tāda situācija, ka valsts paredzētu atlīdzināt visus personai de facto radušos tiesāšanās izdevumus bez jebkādas izvērtēšanas, vai šie izdevumi bijuši nepieciešami lietas efektīvai vešanai tiesā. Tātad tiesības uz taisnīgu tiesu var skart vienīgi tāds regulējums, kas neparedz personai, kurai lieta izšķirta par labu, tādu tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu, kuri uzskatāmi par nepieciešamiem izdevumiem lietas vešanai tiesā. Līdz ar to no Satversmes 92. panta pirmā teikuma valstij izriet pienākums pieņemt tādas tiesību normas, kas taisnīgi noregulē ar juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu saistītos jautājumus. 19.4. Lai izvērtētu, vai apstrīdētais regulējums skar tiesības uz brīvu pieeju tiesai, ir jānoskaidro, vai tas personai pēc būtības liedz tādu tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu, kuri uzskatāmi par nepieciešamiem izdevumiem lietas efektīvai vešanai tiesā. Persona pēc juridiskās palīdzības civilprocesā parasti vēršas tad, ja uzskata, ka pati nespēs sacīkstes principa ietvaros pienācīgi aizstāvēt savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības. Tādējādi tiesības uz kvalificētu juridisko pārstāvību ir personas pamattiesības, kas nodrošina citu tiesību īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 2.2. punktu). Turklāt, kā vairākkārt secinājusi Satversmes tiesa, pārstāvību un kvalificētu juridisko palīdzību var sniegt ne vien advokāts, kura kvalifikācija un spēja sniegt juridisko palīdzību ir prezumējama, bet atsevišķos gadījumos arī citas personas ar atbilstošu juridisko izglītību un pieredzi jurisprudencē (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 4.1. un 4.2. punktu un 2003. gada 6. novembra sprieduma lietā Nr. 2003‑10‑01 secinājumu daļas 6. punktu). Tātad gan personas izdevumi par juridisko palīdzību, ko tai sniedzis advokāts, gan personas izdevumi par juridisko palīdzību, ko tai sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē, per se nevar tikt uzskatīti par nelietderīgiem tiesāšanās izdevumiem, kurus personai nav nepieciešams veikt. Tomēr, ņemot vērā likumdevēja plašo rīcības brīvību tiesāšanās izdevumu noregulēšanā, procesuālais regulējums, kas neparedz pēdējā veida juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, nav uzskatāms par šķērsli personas pieejai tiesai, ja vien tas atbilst vispārējiem tiesību principiem, tostarp vienlīdzības principam. No konstitucionālās sūdzības un Pieteikuma iesniedzējas pārstāves tiesas sēdē teiktā izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmei uzskata nevis tāpēc, ka valstij būtu pienākums paredzēt visām personām juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājumu pilnā apmērā, bet gan tāpēc, ka likumdevējs šā jautājuma regulējumā pieļāvis atšķirīgu attieksmi pret, no vienas puses, personām, kurām juridisko palīdzību sniedz personas, kas ir advokāti CPL izpratnē, un, no otras puses, personām, kurām juridisko palīdzību sniedz citas personas. Tātad, lai noskaidrotu, vai apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 92. pantam, ir jāizvērtē tā atbilstība Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam. 20.Satversmes 91. panta pirmais teikums paredz: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā." Satversmes tiesa norādījusi, ka šajā Satversmes normā nostiprinātais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Vienlīdzības principam arī jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000‑07‑0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑20‑01 15. punktu). Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010‑29‑01 12. punktu).