2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Gardie Visdari" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 92. pantam. 2.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tā bijusi puse civillietā, kurā otras puses prasījumus tiesa atzinusi par nepamatotiem un noraidījusi. Tādēļ, pamatojoties uz apstrīdēto normu, Pieteikuma iesniedzēja lūgusi tiesu piedzīt no otras puses ar lietas vešanu saistītos izdevumus, tostarp - izdevumus, kas tai bija radušies, saņemot juridisko palīdzību. Pirmās instances tiesa un apelācijas instances tiesa šo prasījumu noraidīja, norādot, ka juridisko palīdzību lietā sniegusi persona, kura nav advokāts. Par apelācijas instances tiesas spriedumu Pieteikuma iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību. Ar Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta (turpmāk - Senāts) 2010. gada 10. novembra spriedumu apelācijas instances tiesas spriedums tika atcelts un lieta nodota jaunai izskatīšanai. Senāts norādīja, ka apstrīdētajā normā ietvertais jēdziens "advokāts" jātulko paplašināti, ar to saprotot ne tikai advokātus, bet arī citus kvalificētus juristus, kuri var sniegt juridisko palīdzību un būt par pārstāvjiem civilprocesā. Ņemot vērā Senāta norādīto, apelācijas instances tiesa, kurai lieta tika nodota jaunai izskatīšanai, ar 2011. gada 9. februāra spriedumu Pieteikuma iesniedzējas prasību apmierināja. Savukārt otra puse par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību. Ar Senāta 2012. gada 21. marta spriedumu minētais apelācijas instances tiesas spriedums tika atcelts un lieta tika vēlreiz nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Senāts norādīja, ka tas atkāpjas no 2010. gada 10. novembra spriedumā izteiktajām atziņām, pamatojot savu nostāju ar to, ka 2011. gada 21. jūlijā Saeima, izskatot likumprojektu "Grozījumi Civilprocesa likumā", nav atbalstījusi priekšlikumu, kas paredzēja ar lietas vešanu saistītos izdevumus pusei atlīdzināt arī tajos gadījumos, kad šādi izdevumi bijuši nepieciešami kvalificēta jurista palīdzības apmaksai. Pēc Senāta ieskata, šādā veidā likumdevējs esot skaidri izteicis viedokli, ka apstrīdētajā normā ietvertais jēdziens "advokāts" attiecināms tikai uz zvērinātiem advokātiem. Tas izslēdzot iespēju uz apstrīdētās normas pamata atlīdzināt izdevumus gadījumos, kad juridisko palīdzību personai sniedzis jurists, kurš nav zvērināts advokāts. Ievērojot Senāta atzīto, ar apelācijas instances tiesas 2012. gada 16. jūlija spriedumu Pieteikuma iesniedzējas prasība piedzīt ar lietas vešanu saistītos izdevumus no otras puses tika noraidīta. 2.2. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, no taisnīguma principa un Satversmes 92. panta trešā teikuma izriet, ka civilprocesā pusei, kurai lieta izšķirta par sliktu, ir pienākums atlīdzināt otrai pusei tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā izdevumus par juridisko palīdzību. Šāds pienākums un tā izpildes kārtība esot konkretizēta CPL 41. un 44. pantā. Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka aizsardzību to personu tiesībām uz atlīdzinājumu, pret kurām celtas nepamatotas prasības, likumdevējs esot nodrošinājis tikai ar Civilprocesa likumā iekļautajām tiesību normām, tostarp apstrīdēto normu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka visas personas, kas ir puses civilprocesā, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, tāpēc apstrīdētā norma vienlīdz būtu jāattiecina uz visām šādām personām. Jebkura puse neatkarīgi no tā, kas ir tās pārstāvis civilprocesā, esot ieinteresēta procesā uzvarēt un saņemt no otras puses atlīdzinājumu par to, ka savas tiesības nācies aizstāvēt tiesas ceļā. Tāpēc gan personas, kuru lietas tiesā ved advokāti, gan personas, kuru lietas tiesā ved citas personas, atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tomēr pret šīm personu grupām netiekot īstenota vienāda attieksme. Proti, persona, kura par savu pārstāvi lietas vešanai izvēlējusies advokātu, varot prasīt, lai tai tiek atlīdzināti izdevumi par saņemto juridisko palīdzību. Savukārt personai, kura lietas vešanai izvēlējusies citu pārstāvi, neesot tiesību prasīt, lai tiek atlīdzināti izdevumi par šāda pārstāvja sniegto juridisko palīdzību. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot nodrošināt personai civilprocesā efektīvu pārstāvību un kvalitatīvu juridisko palīdzību. Neesot noliedzams, ka zvērināta advokāta spēja nodrošināt kvalitatīvu juridisko palīdzību ir prezumējama. Tomēr šāds pieņēmums ne vienmēr apstiprinoties, jo esot ne mazums arī tādu gadījumu, kad tiesā uzvar persona, kuras lietu vedis jurists vai cits pārstāvis, bet zaudē persona, kuras lietu vedis advokāts. Tādējādi apstrīdētā norma ne visos gadījumos izpildot tās pamatuzdevumu - nodrošināt to izdevumu atlīdzību, kuri personai radušies, vēršoties pēc juridiskās palīdzības savu tiesību aizstāvēšanai civilprocesā. 2.3. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāve sašaurināja prasījumu daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. pantam, norādot, ka apstrīdētā norma vērtējama tikai kontekstā ar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprinātajām tiesībām uz brīvu pieeju tiesai, jo valsts pienākums paredzēt tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu izrietot tieši no šīs Satversmes normas. Šāds pienākums citastarp esot pamatojams ar apsvērumu, ka gadījumā, ja pusei, kurai par labu izšķirta lieta, nebūtu no Satversmes izrietošu tiesību uz minēto izdevumu atlīdzinājumu, zaudējušās puses pienākums šādus izdevumus atlīdzināt būtu vērtējams kā antikonstitucionāls tās īpašuma tiesību ierobežojums. Pieteikuma iesniedzējas pārstāve uzsvēra, ka valstij, nodrošinot tiesības uz tiesas pieejamību, esot pienākums ievērot tiesiskās vienlīdzības principu. Ar apstrīdēto normu šis princips esot pārkāpts. Pats likumdevējs Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā esot atzinis, ka kvalitatīvu juridisko palīdzību var sniegt ikviens kvalificēts jurists. Proti, attiecībā uz personām, kuras atbilst Valsts apmaksātās juridiskās palīdzības likumā noteiktajiem kritērijiem, valsts paredzējusi mehānismu, lai atlīdzinātu izdevumus arī par tādas personas sniegto juridisko palīdzību, kura nav zvērināts advokāts. Tajā pašā laikā valsts neesot paredzējusi mehānismu, kā atlīdzināt izdevumus par tāda paša jurista sniegto juridisko palīdzību citām personām. Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret Pieteikuma iesniedzējas norādītajām personu grupām neesot saprātīga pamata.