26. Article

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 13. punktu). Aplūkojamā gadījumā ar apstrīdēto regulējumu noteiktās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis tiek sasniegts tad, ja civilprocesa ietvaros šis regulējums ir piemērots risinājums kvalificētas juridiskās palīdzības sistēmas izveidošanai un ja personām objektīvi ir nodrošinātas iespējas saņemt juridisko palīdzību no advokāta CPL izpratnē. 26.1. Izpildot savu pienākumu noteikt kārtību, kādā personām tiek garantētas tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību, likumdevējs Latvijā izveidojis advokatūru kā sistēmu, kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras prasības jaunu biedru uzņemšanai tajā un kurā funkcionē kontroles mehānisms, ar kuru tiek uzraudzīta advokāta profesionālā darbība, ētikas prasību ievērošana, kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana, kā arī regulēti konkrēti ar advokāta sniegto juridisko palīdzību saistīti jautājumi. Šajā ziņā jāņem vērā, ka salīdzinājumā ar situāciju 2003. gadā, kad Satversmes tiesa norādīja uz advokatūras darbības nepilnībām, advokatūras organizācijā ir veikti būtiski uzlabojumi, proti: 1) ir atcelts ierobežojums attiecībā uz advokātu skaitu. Pašlaik nekāds maksimums nav noteikts un jebkura persona, kas atbilst Advokatūras likuma prasībām un nokārtojusi zvērināta advokāta eksāmenu, tiek uzņemta zvērinātu advokātu skaitā; 2) ir nostiprināta zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu profesionālā atbildība par savu darbību, citastarp izveidojot mehānismu fakultatīvai profesionālās darbības apdrošināšanai, kā arī paredzot advokāta pienākumu informēt klientu par to, ka viņa profesionālā darbība nav apdrošināta; 3) ir nostiprināta advokātu disciplināratbildība, proti, izveidota disciplinārlietu komisija, kurā tiek izskatīti jautājumi par pārkāpumiem advokātu profesionālajā darbībā; 4) ir izveidots mehānisms advokātu ētikas prasību ievērošanas uzraudzībai, proti, 2007. gadā izveidota Latvijas Zvērinātu advokātu padomes Ētikas komisija, kas kontrolē ētikas normu ievērošanu; 5) Latvijas Zvērinātu advokātu padome ir izveidojusi mehānismu advokātu kvalifikācijas celšanai, kura ietvaros zvērinātiem advokātiem ir noteikts pienākums celt savu profesionālo kvalifikāciju. Turklāt, izvērtējot apstrīdētās normas piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai, ir jāņem vērā gan likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktais, gan Latvijas starptautiskās saistības. Proti, kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, Latvija ir apliecinājusi: ja personai Latvijā piešķirts advokāta nosaukums, tad šīs personas profesionālā darbība ir pielīdzināma tādai citās Eiropas Savienības dalībvalstīs reglamentētai profesionālajai darbībai vai reglamentētu profesionālo darbību kopumam, kuru uzsākšanai un veikšanai attiecīgās valsts tiesību aktos izvirzītas atbilstošas profesionālās kvalifikācijas prasības. Saskaņā ar likuma "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" 30. pantu advokāts Latvijā ir reglamentēta profesija. Viens no minētā likuma mērķiem ir nodrošināt profesionālās darbības atbilstību noteiktām kvalitātes prasībām un kritērijiem, ja šī darbība ir saistīta ar sabiedrības interešu aizsardzību. Savukārt šā likuma 34. panta pirmās daļas 3. punktā paredzēts, ka speciālo profesionālās kvalifikācijas atzīšanas sistēmu piemēro advokāta prakses tiesību atzīšanā, ja Eiropas Savienības dalībvalsts advokāts vēlas praktizēt (citastarp sniegt juridisko palīdzību civilprocesā) Latvijā ar savas mītnes valsts profesionālo nosaukumu. Tādējādi advokāta profesija ir reglamentēta profesija ne tikai Latvijā un advokāta statuss, kas piešķirts Latvijā, ļauj personai praktizēt arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs (sk. http://ec.europa.eu/internal_market/ qualifications/ index_en.htm, aplūkots 2014. gada 23. janvārī). Līdz ar to apstrīdētais regulējums uzlūkojams kā daļa no vienota tiesiskā regulējuma, kas vērsts uz tādas sistēmas ieviešanu un uzturēšanu, kuras ietvaros personām tiek nodrošinātas Satversmes 92. pantā nostiprinātās pamattiesības. 26.2. Attiecībā uz personu objektīvām iespējām saņemt juridisko palīdzību no advokāta galvenokārt jāņem vērā advokāta palīdzības pieejamības kvantitatīvais un finansiālais aspekts. Pirmkārt, salīdzinājumā ar situāciju pirms desmit gadiem, kad Satversmes tiesa secināja, ka Latvijā advokātu skaits ir nepietiekams, tas ir pieaudzis, turpretim iedzīvotāju skaits - samazinājies. 2003. gadā Latvijā bija 599 zvērināti advokāti (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 4. punktu), bet pašlaik ir 1236 zvērināti advokāti un 14 citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kas ieguvuši advokāta statusu citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, bet praktizē Latvijā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 12. novembra sēdes stenogrammu, lietas materiālu 2. sēj. 68. lpp.). Tātad advokātu skaits ir vairāk nekā divkāršojies, un to sniegtā palīdzība kvantitatīvi kļuvusi pieejamāka. Otrkārt, attiecībā uz iespēju saņemt juridisko palīdzību no advokāta būtisks ir arī finansiālais aspekts. Tiesībsargs apgalvo, ka citu personu, nevis advokātu sniegtu juridisko palīdzību civilprocesā biežāk izmantojot personas ar mazākiem ienākumiem, jo advokātu sniegtā palīdzība esot dārgāka, bet ar to saistīto izdevumu atlīdzinājumu iespējams prasīt tikai tad, ja panākts pozitīvs rezultāts (sk. Tiesībsarga rakstveida viedokli, lietas materiālu 1. sēj. 116. lpp.). Tomēr Tiesībsargs šo apgalvojumu nav pamatojis ar konkrētiem faktiem. Tieši personām ar mazākiem ienākumiem vajadzētu būt ieinteresētām saņemt kvalificētu juridisko palīdzību, jo tas ne vien pasargātu šīs personas no nesaprātīgiem izdevumiem, bet arī garantētu, ka tiesas procesa rezultātā to finansiālais stāvoklis nepasliktināsies. Turklāt jāņem vērā, ka atšķirībā no situācijas 2003. gadā personai, kuras finansiālās iespējas ir ierobežotas, respektīvi, trūcīgai vai maznodrošinātai personai, iespēju saņemt kvalificētu juridisko palīdzību garantē 2005. gadā pieņemtais Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums. Savukārt no paskaidrojumiem, ko Pieteikuma iesniedzējas pārstāve sniedza tiesas sēdē, izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja izvēlējusies saņemt pakalpojumus no konkrētās personas, kura nav advokāts CPL izpratnē, nevis tādēļ, ka šīs personas sniegtā juridiskā palīdzība pati par sevi būtu lētāka vai kvalificētāka, bet gan tādēļ, ka šī persona jau iepriekš bija ieguvusi Pieteikuma iesniedzējas uzticību. Taču šāda situācija drīzāk vērtējama kā izņēmuma gadījums. Tātad, ja personas tomēr izvēlas saņemt juridisko palīdzību no tādiem šīs palīdzības sniedzējiem, kuri nav advokāti CPL izpratnē, tas nebūt nenozīmē, ka apstrīdētais regulējums kopumā nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. 26.3. No lietas materiāliem izriet, ka juridiskās palīdzības pieejamību būtiski ietekmē ar šo palīdzību saistīto izmaksu pamatotība. Saeimas apgalvojums, ka advokātiem noteiktas "zināmas takses" (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 51. lpp.), tikai daļēji atspoguļo patieso situāciju. Tomēr šajā ziņā vērā ņemams Advokatūras likuma 57. pantā noteiktais, ka zvērinātiem advokātiem, uzņemoties vest lietu, rakstveidā jāvienojas ar klientu, tostarp arī par atlīdzības apmēru. Turklāt advokāta klientam vai personai, pret kuru tiek vērsta ar advokāta palīdzību saistīto izdevumu piedziņa, vienmēr pastāv iespēja vērsties Latvijas Zvērinātu advokātu padomē ar lūgumu izvērtēt konkrēta advokāta prasītās atlīdzības pamatotību. Savukārt attiecībā uz citiem juridiskās palīdzības sniedzējiem šāda efektīva mehānisma nav. Tāpēc arī attiecīgo izdevumu pamatotība kopumā ir pārliecinošāka tajos gadījumos, kad juridisko palīdzību sniegusi persona, kura ir advokāts CPL izpratnē. Līdz ar to apstrīdētais regulējums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.