27. Article

Satversmes tiesa jau vairākkārt savos spriedumos ir secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie līdzekļi būtu vai nebūtu labāk piemēroti situācijas risinājumam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005‑16‑01 15.8. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008‑34‑01 22. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir vienīgi pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā ir pienācīgi apsvērtas iespējas izmantot kādus alternatīvus līdzekļus, kas personai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk, bet leģitīmo mērķi ļautu sasniegt tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr. 2011‑09‑01 14. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka apsverami varētu būt divi alternatīvi līdzekļi. Pirmkārt, par iespējamu alternatīvu līdzekli var uzskatīt 2011. gada jūnijā un jūlijā Saeimā izskatīto priekšlikumu likumprojektam "Grozījumi Civilprocesa likumā" (likumprojekts Nr. 15/Lp10), kas paredzēja apstrīdēto normu izteikt šādā redakcijā: "1) izdevumi par advokāta vai cita kvalificēta jurista palīdzību;" (priekšlikumu tabula likumprojekta Nr. 15/Lp10 3. lasījumam. Pieejama: http://titania.saeima.lv/LIVS10/SaeimaLIVS10.nsf/web All?SearchView&Query=([Title]=*civilprocesa*)&SearchMax=0&SearchOrder=4, aplūkota 2014. gada 30. janvārī). Šis priekšlikums tika analizēts Saeimas Juridiskās komisijas 2011. gada 7. un 14. jūnija sēdēs, vērtējot arī vispārējo situāciju juridiskās palīdzības sniegšanā un citastarp pārmaiņas advokatūras organizācijā un darbībā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2011. gada 14. jūnija sēdes audioierakstu, lietas materiālu 2. sēj.). Tomēr tika konstatēts, ka šim priekšlikumam piemīt virkne trūkumu. Īpaši tika atzīmēts, ka šāds regulējums varētu ļoti apgrūtināt tiesu darbu, jo tad tām būtu jāvērtē ikviena tāda juridiskās palīdzības sniedzēja kvalifikācija, kurš nav advokāts CPL izpratnē. Kā Saeimas sēdē 2011. gada 21. jūlijā norādīja deputāts G. Bērziņš, "pieņemot šādu normu, tiesām tiks noteikts papildu pienākums vērtēt jurista kvalifikāciju, iespējams, pieprasot atsauksmes un citus pierādījumus un tādējādi vēl vairāk noslogojot tiesu sistēmu" (Saeimas 2011. gada 21. jūlija sēdes stenogramma. Pieejama: http://titania.saeima.lv/LIVS10/SaeimaLIVS10.nsf/0/DBCB56756CC92A8BC22578D90039A625?OpenDocument, aplūkota 2014. gada 30. janvārī). Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka alternatīvs līdzeklis varētu būt tāda kārtība, kas paredzētu juridiskās palīdzības sniedzēju reģistrāciju valsts reģistrā, kā arī minimālās šādām personām izvirzāmās prasības, piemēram, attiecībā uz juridiskās izglītības līmeni (sk. Tiesībsarga rakstveida viedokli, lietas materiālu 1. sēj. 116. lpp., un Satversmes tiesas 2013. gada 12. novembra sēdes stenogrammu, lietas materiālu 2. sēj. 73. lpp.). Tomēr šādas advokatūrai paralēlas sistēmas izveide pati par sevi neizslēgtu atšķirīgu attieksmi pret tiem juridiskās palīdzības sniedzējiem, kuri šādā alternatīvajā sistēmā nevarētu vai nevēlētos tikt iekļauti. Tātad ar citiem līdzekļiem leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē.