3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 92. pantam. 3.1. Saeima atbildes rakstā norāda, ka tā nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumam, ka ar Satversmes 92. panta trešajā teikumā noteikto atlīdzinājumu saprotams arī Civilprocesa likumā paredzēto tiesāšanās izdevumu atlīdzinājums. Satversmes 92. panta trešais teikums neparedzot tajā garantēto pamattiesību horizontālo iedarbību. Tā kā Pieteikuma iesniedzējas tiesiskajā situācijā tiesību aizskāruma cēlonis nav bijusi valsts vai ar valsti saistāma rīcība, nevarot konstatēt, ka apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējas tiesības prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu no citas privātpersonas. Turklāt, pēc Saeimas ieskata, neviena tiesību norma neliedz Pieteikuma iesniedzējai, prasības tiesvedības kārtībā vēršoties pret otru pusi, gūt atlīdzinājumu par izdevumiem jurista sniegtas juridiskās palīdzības samaksai. 3.2. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas satversmība izvērtējama vienīgi Satversmes 91. panta pirmā teikuma kontekstā. Neesot noliedzams, ka visas personas, kuras ir lietas dalībnieki civilprocesā, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Saeima arī apstiprina, ka apstrīdētā norma tiešām paredz: izdevumi par advokāta palīdzību ir ar lietas vešanu saistīti un atlīdzināmi izdevumi, bet neparedz šāda regulējuma attiecināšanu uz izdevumiem par juridisko palīdzību, ja to nav sniedzis advokāts. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot veicināt kvalitatīvas juridiskās palīdzības sniegšanu civilprocesā. Tā kā Latvijā ir izveidots advokatūras institūts, likumdevējs un arī jebkura persona, kam vajadzīga juridiskā palīdzība, varot prezumēt, ka ikviens advokāts ir spējīgs profesionāli sniegt šādu palīdzību. Savukārt gadījumos, kad persona izvēlas pārstāvi, kas nav advokāts, likumdevējs nevarot garantēt, ka tā savas izvēles rezultātā saņems kvalitatīvu juridisko palīdzību. Attiecībā uz advokātiem arī pastāvot pietiekami skaidrs regulējums gan par atlīdzības apmēru un amata taksēm, gan par iespējamām negatīvām sekām, kas advokātam iestājas tad, ja viņš, pārstāvot savu klientu, pieļauj profesionālu kļūdu. Citu, personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekļu, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmo mērķi, pēc Saeimas ieskata, neesot. Saeima papildus norāda, ka ar Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra spriedumu lietā Nr. 2003‑08‑01 "Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 96. panta otrās daļas pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 92. pantam" (turpmāk arī - spriedums lietā Nr. 2003‑08‑01) likumdevējam tika uzlikts pienākums uzlabot advokatūras profesionālo darbību, tomēr no minētā sprieduma neizrietot likumdevēja pienākums citus juridiskās palīdzības sniedzējus visās tiesībās pielīdzināt advokātiem. Apstrīdētā norma esot viens no elementiem, kas nosaka atšķirību starp advokātu un ikvienu citu pārstāvi tiesas procesā. Neesot apstrīdams tas, ka jebkura persona var brīvi izvēlēties savu pārstāvi civilprocesā. Taču tas nebūt nenozīmējot, ka likumdevējam jebkurš pārstāvis tiesību ziņā automātiski jāpielīdzina tiesu varai piederīgai personai - advokātam. Pieteikuma iesniedzējas tiesības brīvi izvēlēties sev pārstāvi neesot ierobežotas, un tai, izvēloties pārstāvi, kas nav advokāts, esot bijis zināms spēkā esošais procesuālais regulējums, kā arī tajā ietilpstošā apstrīdētā norma. 3.3. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka jēdziens "advokāts" kā profesijas apzīmējums ir jānošķir no jēdziena "jurists" kā izglītības apzīmējuma. Tāpat esot svarīgi nošķirt jēdzienus "pārstāvība" un "juridiskā palīdzība". Minētajam nošķīrumam esot nozīme arī izskatāmajā lietā salīdzināmo personu grupu noskaidrošanai. Pieteikuma iesniedzēja cenšoties salīdzināt advokātu, kurš lietas vešanā sniedz juridisko palīdzību uz ordera pamata, no vienas puses, un personu, kura ir pārstāvis tiesā uz pilnvaras pamata, no otras puses. Taču šīs esot divas pilnīgi atšķirīgas personu grupas, jo advokāti kā tiesu sistēmai piederīgas personas, kas darbojas uz publiska akta - ordera - pamata, neesot salīdzināmi ar tiesu varai nepiederošām personām, kas darbojas kā pārstāvji uz privāta akta - pilnvaras - pamata. Saeimas pārstāvis uzsvēra arī to, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību un demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība, jo kvalitatīva juridiskā palīdzība tiesvedības procesā veicina šā mērķa sasniegšanu. Tāpēc likumdevējam esot pienākums nodrošināt kvalitatīvas juridiskās palīdzības sniegšanu personām civilprocesā, un to visupirms spējot garantēt advokatūras institūts. Saeimas pārstāvis pauda viedokli, ka apstrīdētā norma būtu izvērtējama Satversmes 92. panta pirmā teikuma aspektā, un vienlaikus uzsvēra, ka šī Satversmes norma neprasa visos procesos juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu noregulēt vienādi. Ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, valstij šāda regulējuma noteikšanā esot ļoti plaša rīcības brīvība.