4. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 92. pantam. Tieslietu ministrija uzsver, ka advokāta profesija ir viena no reglamentētajām sabiedriski nozīmīgajām profesijām, tāpēc normatīvajos aktos uz to attiecināti īpaši profesionālie standarti un prasības. Advokāta statuss apliecinot viņa profesionālo kvalifikāciju, pieredzi, juridisko sagatavotību un spējas aizstāvēt un pārstāvēt klientu intereses tiesā. Līdz ar advokāta statusu šīs profesijas pārstāvji iegūstot normatīvajos aktos noteiktās tiesības, taču vienlaikus to sniegtā juridiskā palīdzība tiekot pakļauta stingrai kontrolei. Normatīvajos aktos esot reglamentēta arī jurista profesija, tomēr tai izvirzītās prasības neesot tik stingras kā advokātiem noteiktās prasības. Tieslietu ministrija ievērojot spriedumā lietā Nr. 2003‑08‑01 norādīto, ka Satversmes 92. pantā ietvertais jēdziens "advokāts" ir interpretējams plaši, kā arī Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumā lietā Nr. 2003‑04‑01 "Par Civilprocesa likuma 82. panta piektās daļas un 453. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92. pantam" (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2003‑04‑01) un 2003. gada 6. novembra spriedumā lietā Nr. 2003‑10‑01 "Par Civilprocesa likuma 83. panta 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam" (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2003‑10‑01) atzīto, ka kvalitatīvu juridisko palīdzību civillietās spēj sniegt ne tikai advokāti, bet arī citas personas. Tomēr minētie spriedumi esot pieņemti citos faktiskajos apstākļos un atšķirīgā tiesiskajā situācijā. Proti, neesot bijis tāda tiesiskā regulējuma, kas garantētu valsts apmaksātu juridisko palīdzību mazturīgām un citām personām, kurām tā nepieciešama. Turklāt pēdējo desmit gadu laikā esot ievērojami pieaudzis advokātu skaits, kā arī noregulēts jautājums par advokātu profesionālo un disciplināro atbildību. Tādējādi analizējamās situācijas faktiskie apstākļi esot būtiski mainījušies. Saeimas norādītais apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot atzīstams par pamatotu, jo advokātam piešķirtās tiesības un izvirzītās prasības, kā arī mehānisms, kas liekot advokātam apzināties atbildību par savu darbu, nodrošinot personas interesēm atbilstošu, kvalitatīvāku un efektīvāku lietas iztiesāšanu. Personas pilnīgi nepārzinot savas civilprocesuālās tiesības un bez advokāta palīdzības nespējot tās pilnvērtīgi izmantot. Tā kā civilprocess notiek, ievērojot sacīkstes principu, personas bez juridiskās palīdzības varot kaitēt savu interešu aizsardzībai tiesā. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, izskatāmajā lietā arī esot būtiski nošķirt jēdzienus "puses pilnvarotais pārstāvis" un "juridiskās palīdzības sniedzējs". Juridiskās palīdzības sniedzējs vienmēr varot izpildīt arī pārstāvja funkcijas, turpretim puses pārstāvis nevarot nodarboties ar juridiskās palīdzības sniegšanu. Atšķirīga citastarp esot arī šo personu pārstāvības noformēšanas kārtība. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve - Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina - uzsvēra, ka iespēja pieaicināt advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai civilprocesā ir puses tiesības. Apstrīdētā norma nekādi neierobežojot personas tiesības izvēlēties savu pārstāvi. No izskatāmās lietas esot nošķirama situācija, kad juridisko palīdzību nodrošina valsts. Proti, Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā gan esot paredzēts, ka juridisko palīdzību civilprocesā tiesā var sniegt arī personas, kas nav advokāti. Tomēr šajā likumā esot paredzēta kārtība un mehānismi, kā pārbaudāmas šādu personu spējas sniegt kvalitatīvu juridisko palīdzību. Turklāt ar šo likumu aptvertajās situācijās juridiskajai palīdzībai iztērētie līdzekļi netiekot piedzīti no zaudējušās puses. Savukārt regulējums tam, kā atlīdzināmi ar tiesvedību saistītie izdevumi, esot vērtējams Satversmes 92. panta pirmā teikuma ietvaros, proti, tiesību uz pieeju tiesai aspektā. Taču esot jāņem vērā, ka likumdevējam atzīstama plaša rīcības brīvība noteikt, kādā veidā šādi izdevumi atlīdzināmi. Tāpēc no Satversmes 92. panta neizrietot valsts pozitīvs pienākums paredzēt pēc iespējas pilnīgāku tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu.