7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu padome (turpmāk arī - LZAP) - uzskata, ka ar apstrīdētajā normā ietverto jēdzienu "advokāts" saprotamas Latvijas Republikas Advokatūras likuma (turpmāk - Advokatūras likums) 4. pantā minētās personas. Proti, par advokātu esot uzskatāms nevis jebkurš jurists vai tikai zvērināts advokāts, bet gan zvērināts advokāts, zvērināta advokāta palīgs vai citas valsts advokāts, kas ieguvis tiesības praktizēt Latvijā. Juristi, kas piedalās civilprocesā, nebūdami advokāti, pēc sava statusa esot tikai pilnvaroti pārstāvji. Tādējādi izdevumi par juridisko palīdzību, ko sniedz šādas personas, esot kvalificējami kā atlīdzība par pilnvarotā pārstāvja sniegto palīdzību. Taču saskaņā ar Civillikuma 2304. pantu šāda atlīdzība nevarot būt peļņas avots, un tas nozīmējot, ka šādi izdevumi nav atlīdzināmi. Šādas interpretācijas pamats esot apstrīdētās normas leģitīmais mērķis - panākt, ka civilprocesā personām tiek nodrošināta savlaicīga, efektīva un kvalitatīva juridiskā palīdzība. Tādējādi apstrīdētā norma nodrošinot līdzsvaru starp pušu tiesiskajām interesēm. No vienas puses, apstrīdētā norma ierobežojot to izdevumu apmaksas veidus un apmēru, kuri pusei radušies pret to celtās prasības dēļ, un tādējādi nepakļaujot zaudējušo pusi nesamērīgu izdevumu atlīdzināšanas pienākumam. No otras puses, apstrīdētā norma likumdevēja noteiktajā veidā un apmērā piešķirot uzvarējušajai pusei tiesības prasīt tai saistībā ar konkrētajā lietā advokāta sniegto juridisko palīdzību radušos izdevumu atlīdzināšanu. Advokātu sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un kvalitāti garantējot vairāki apstākļi, proti: advokāta piederība tiesu sistēmai, kas viņam piešķir plašākas pilnvaras un iespējas aizstāvēt klienta intereses; advokāta profesionālā, materiālā un disciplinārā atbildība par savu rīcību; advokāta pienākums ievērot advokātu ētikas normas; advokāta tālākizglītošanās pienākums; skaidra klientu interesēs veikto izdevumu uzskaite; advokāta iespēja apdrošināt savu profesionālo darbību un citi apstākļi. LZAP arī uzskata, ka civilprocess nav tik vienkāršs process, lai persona bez juridiskās izglītības tajā varētu pati sevi pārstāvēt, pienācīgi aizstāvēt savas intereses un atspēkot pretējās puses argumentus. Tiesas sēdē LZAP pārstāvis - zvērināts advokāts Lauris Liepa - papildus norādīja, ka Latvijā šobrīd ir 1236 zvērināti advokāti un 92 zvērinātu advokātu palīgi, kā arī 14 Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, kas advokāta statusu ieguvuši citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Jēdziena "advokāts" saturs esot pietiekami skaidrs, un tas nekādā gadījumā nevarot nozīmēt to pašu, ko jēdziens "jurists". Nevienā Latvijas normatīvajā aktā neesot definēts, kas ir kvalificēts jurists. Turklāt šādas personas sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti atšķirībā no advokāta sniegtās juridiskās palīdzības kvalitātes nevarot prezumēt. Ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par antikonstitucionālu, tad vispārējās jurisdikcijas tiesām civilprocesā nāktos gan vērtēt personu sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti, gan risināt šādu personu atlīdzības jautājumus. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja savā konstitucionālajā sūdzībā nenošķirot pārstāvību no juridiskās palīdzības. Tas nozīmējot, ka, pēc Pieteikuma iesniedzējas domām, juridisko palīdzību var sniegt jebkura persona, kas ir tiesīga būt par pārstāvi tiesā. Taču šāds uzskats vispār neietverot prasību pēc juridiskās kvalifikācijas. Satversmes tiesas 2003. gadā pieņemtajos spriedumos advokatūras darbība esot kritizēta pamatoti, jo tolaik tajā bijuši konstatējami nopietni trūkumi. Tomēr pagājušo desmit gadu laikā advokatūrā esot notikušas būtiskas pārmaiņas, kuru rezultātā advokatūra izveidojusies par ļoti stipru un pārskatāmu organizāciju.