2. Article — nepieprasot tiešo demokrātiju. Tāpat tas nenosakot, kāds

ir likumprojekta iesniegšanai nepieciešamais vēlētāju parakstu skaits un cik posmos notiek parakstīšanās par likumprojektu. Apstrīdētais regulējums arī neietekmējot tautas tiesības vispārējās vēlēšanās ievēlēt Saeimu un negrozot Satversmē paredzēto kārtību vēlētāju likumdošanas tiesību izmantošanai (sk. lietas materiālu 4. sēj. 152. - 157. lpp.). Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā ir noteikti tiesiskie pamati tam, ka ar Satversmes tiesas lēmumu var izbeigt tiesvedību lietā līdz sprieduma pasludināšanai. Ja ir norādīti argumenti, kas pamato tiesvedības izbeigšanu lietā, Satversmes tiesai tie jāizvērtē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu). 14.1. Satversmes 2. pants noteic, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Šajā Satversmes normā formulēts tautas suverenitātes princips. Atbilstoši šim principam Latvijas tauta ir vienīgais valsts suverēnās varas subjekts (sk.: Dišlers K. Konstitūcija un satversmes vara. Tieslietu ministrijas vēstnesis, 1921, Nr. 1 - 3, 1. - 10. lpp.). Tāpēc tautai ir jāspēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu valstī, proti, tās gribai ir jābūt valsts varas avotam un valsts varas pamatā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11. punktu). Tādējādi Latvijas tauta ir gan suverēnās varas avots, gan suverēnās varas nesējs. 14.2. Jau pieņemot Satversmi, Latvijas tautas suverēnā griba tika izteikta Satversmes ievadā: "Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi." Tādējādi Satversmes ievads apliecina to, ka Latvijas tauta ir apņēmusies izmantot savu suverēno varu tikai atbilstoši Satversmes normām un tajā noteiktajā kārtībā. Satversmes 2. pants nosaka Latvijas valsts iekārtas pamatprincipu, kas ir formulēts vispārīgi. Tas neietver atsauces uz tautas suverenitātes principa grozīšanas vai īstenošanas procedūru. Šāda procedūra ir noteikta citās Satversmes nodaļās (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 15.1. punktu). Satversmē ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu). Līdz ar to Satversmes 2. pantā nostiprinātais tautas suverenitātes princips ir vērtējams kopsakarā ar tā īstenošanas nosacījumiem, kas ietverti citās Satversmes normās. 14.3. Satversmes tiesa, vērtējot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas nosacījumus, jau ir atzinusi, ka demokrātijas jēdziena būtība ir sabiedrības vairākuma gribas īstenošana un tā ir cieši saistīta ar Satversmes 2. pantā nostiprināto tautas suverenitātes principu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11. punktu). Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Atbilstoši Satversmei Latvijas tauta savu suverēno varu var īstenot tikai demokrātiskā valstī. Tā kā Latvijas valsts iekārta ir demokrātiska, valstī jābūt noteiktai tādai tiesiskajai kārtībai, kas dod iespēju suverēnās varas nesējam - tautai - paust savu gribu. Tiesību zinātnē ir atzīts: "Satversmes 2. pants formulēts tā, ka tas labi pieslienas demokrātiskās republikas tiesiskajai konstrukcijai. Šinī formulā ir ietverta jauna suverēnās varas pārnešana no viena subjekta uz otru - no valsts uz tautu" (Dišlers K. Latvijas valsts suverēnās varas subjekts pēc L. R. Satversmes 2. panta. Jurists, 1930. gada februāris, Nr. 2, 34. lpp.). Arī mūsdienu tiesībzinātnieki uzskata, ka "Satversmes sistēmā primārs ir 2. pants, bet 1. pants - tātad valstiskā neatkarība un arī demokrātiskā valsts iekārta - ir instruments, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu 2. panta darbību, proti, nodrošinātu Latvijas tautas suverenitāti un noteiktu adekvātu (tas ir, demokrātisku) veidu, kādā Latvijas tauta izsaka un īsteno savu gribu" (Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis "Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu". Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 39. lpp.). 14.4. Satversme nosaka vairākus veidus, kādos pilsoņi var paust savu gribu. Vēlēšanu procedūras ietvaros tauta ievēlē Saeimu (Satversmes 6. - 9., 14. pants). Tauta pati var darboties kā likumdevējs, iesniedzot likumprojektus un lemjot par tiem tautas nobalsošanā (Satversmes 64., 65., 78. - 80. pants). Tāpat pilsoņu kopums tautas nobalsošanā var lemt par Saeimas pieņemtajiem likumiem vai Satversmes grozījumiem (Satversmes 72. - 75., 77., 79., 80. pants), kā arī par citiem Satversmē noteiktiem jautājumiem, kas nodoti tautas nobalsošanai (Satversmes 48. pants, 68. panta trešā un ceturtā daļa). Gan vēlēšanu, gan tautas nobalsošanas procedūrai Satversme un attiecīgie likumi izvirza virkni nosacījumu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11. punktu). Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai. Saeimai ir šādas tiesības, jo tā ir Latvijas pilsoņu vēlēta tautas pārstāvniecība, proti, demokrātiski leģitimēts valsts orgāns - likumdevējs. Arī tautai pieder likumdošanas tiesības, taču tikai Satversmē paredzētā kārtībā un apmērā. Tautas likumdošanas tiesību izmantošana ir viens no tautas gribas īstenošanas veidiem. Īstenojot likumdošanas funkciju, tauta ne vien izmanto savas Satversmē paredzētās tiesības, bet arī ievēro Satversmes prasības. Tauta pati savu suverēno varu ir ierobežojusi ar nosacījumu, ka likumdošanas iniciatīvas tiesības tā izmanto Satversmē noteiktajā kārtībā un apmērā. Piemēram, vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības nav attiecināmas uz likumprojektiem, par kuriem saskaņā ar Satversmes 73. pantu nevar notikt tautas nobalsošana. Viena desmitā daļa vēlētāju saskaņā ar Satversmes 65. pantu var iesniegt Saeimai likumprojektus Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā. Ar likumdošanas iniciatīvu saprotams tas, ka priekšlikums par likuma izdošanu, grozīšanu vai atcelšanu tiek iesniegts Saeimai. Pamatnoteikumi par vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanu ir ietverti Satversmes 78. - 80. pantā. Taču Satversme, ņemot vērā tās lakonisko stilu, nenoregulē šo jautājumu pilnīgi. To ir veicis likumdevējs atsevišķā likumā, proti, Tautas nobalsošanas likumā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 9. punktu). Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības ir īpaša iespēja tautai īstenot savu suverēno varu, un šīs tiesības tā izmanto Saeimas vēlēšanu starplaikos. Savukārt Saeimai, nosakot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību, ir saistošas Satversmes prasības. 14.5. Satversmes tiesas nolēmumos jau vairākkārt vērtētas prasības, kas Tautas nobalsošanas likumā noteiktas vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija spriedumu lietā Nr. 2008-40-01, 2012. gada 19. decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 un 2013. gada 18. decembra spriedumu lietā Nr. 2013-06-01). Arī apstrīdētais regulējums ir ietverts Tautas nobalsošanas likumā, kas reglamentē vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtību. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē pauda uzskatu, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, nav bijis pietiekami rūpīgs un ir atņēmis pilsoņu kopumam instrumentu, kas tam ļāvis ietekmēt valsts dzīvi. Tātad Pieteikuma iesniedzējs būtībā uzskata, ka likumdevējs apstrīdētajā regulējumā ir sašaurinājis tautas suverēnās varas īstenošanas iespējas. Apstrīdētais regulējums paredz izmaiņas kārtībā, kādā īstenojamas Satversmē paredzētās vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības. Grozījumi pilsoņu konstitucionālo tiesību īstenošanas procedūrā paši par sevi neliecina par Satversmes 2. pantā noteiktā tautas suverenitātes principa pārkāpumu. Tomēr tauta savas tiesības var īstenot vienīgi demokrātiskas procedūras ietvaros. Tautas suverenitātes principam neatbilstu tāda vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtība, kas nebūtu saderīga ar demokrātisku valsts iekārtu. Tātad kārtība, kas liegtu vēlētājiem īstenot Satversmē noteiktās likumdošanas iniciatīvas tiesības, būtu pretrunā ar Satversmes 2. pantu. Tautas suverēnās varas īstenošana ir cieši saistīta ar Satversmes 1. pantā nostiprināto demokrātisko valsts iekārtu. Tādējādi apstrīdētajā regulējumā noteiktajai vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtībai visupirms ir jāatbilst Satversmes 1. pantam, kurā nostiprināta demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšana Latvijā. Konstatējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 1. pantam, varēs secināt, ka likumdevējs ir ievērojis Satversmes 2. pantā nostiprināto tautas suverenitātes principu. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma. 15. No Satversmes 1. panta izriet tas, ka Latvijā ir tiesiska demokrātiska iekārta, kas atzīst demokrātiskas un tiesiskas valsts principus (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11. punktu). Tātad Satversme atzīst tikai demokrātisku valsts iekārtu. Jēdziens "demokrātiska republika" ietver virkni tiesiskas valsts principu, tostarp varas dalīšanas un savstarpējas uzraudzības, likuma virsvadības (publiskās varas pakļautība likumam), likumības, samērīguma un tiesiskās paļāvības principus [sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 07-07(99) secinājumu daļas 3. punktu]. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis pauda uzskatu, ka minētais jēdziens prasot arī sabiedrības līdzdalību publisko lēmumu pieņemšanā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 7. lpp. un 4. sēj. 5. - 7. lpp.). Demokrātiskā iekārtā tiek īstenota tautas vairākuma griba, bet vienlaikus arī mazākumam tiek nodrošinātas efektīvas iespējas paust savu viedokli. Latvijas tautai, ievērojot Satversmes nosacījumus, ir tiesības piedalīties valstiski nozīmīgu jautājumu izlemšanā. Taču šīs tiesības tā var īstenot vienīgi tādas demokrātiskas procedūras ietvaros, kurā tiek respektēts mazākuma viedoklis un izpildīta vairākuma griba. Pilsoņiem jāuzticas konstitūcijas leģitimitātei un tam, ka konstitūcija tiek īstenota demokrātiskā procesā. Jābūt noteiktai kārtībai, kādā tiek pieņemti juridiski saistoši lēmumi par politiska rakstura priekšlikumiem. Sabiedrību interesējoši jautājumi ir jāizlemj arī tad, ja tajos nav vienprātības, tomēr lēmumi vienmēr ir jāpieņem tādā procedūrā, kas ļauj tos uzskatīt par leģitīmiem. Saprātīga lēmumu pieņemšanas procedūra ir vairākuma varas leģitimitātes priekšnoteikums. Šādas procedūras esamība gan ne vienmēr garantē nevainojamu rezultātu, taču ļauj prezumēt, ka lēmums ir pieņemts pareizi (sk. Habermas J. Reply to Symposium Participants, Benjamin N. Cardozo School of Law. Cardozo Law Review, 1995 - 1996, p. 1492 - 1494). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka prasība īstenot valsts funkcijas atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem izriet no Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātijas principa (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2006-29-0103 18. punktu). Tāpēc likumdevējam ir pienākums tautas likumdošanas tiesību īstenošanu nodrošināt atbilstoši Satversmes 1. pantā nostiprinātajiem principiem, tostarp demokrātijas principam. Ja likumā tiek reglamentēta kārtība, kādā vēlētāji īsteno savas Satversmē paredzētās likumdošanas iniciatīvas tiesības, tad likumdevēja uzdevums ir pieņemt tādu regulējumu, kas nodrošina demokrātijas principa ievērošanu. Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāvērtē, vai nosacījumi, kurus apstrīdētais regulējums izvirza vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanai, nav pretrunā ar demokrātijas principu. 16. Izvērtējot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas nosacījumus, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pilsoņu kopuma tiesības piedalīties likumdošanas procesā uzskatāmas par tādām tiesībām, kuras pieder pie konstitucionālās iekārtas institucionālās jomas. Šo tiesību mērķis ir nodrošināt tiešu demokrātisku tautas dalību likumdošanas procesā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 12. punktu un 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 17. punktu). Tātad likumā paredzētā vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtība nedrīkst būt tāda, kas vēlētāju tiesības iesniegt likumprojektus padarītu par formālām. Satversmes tiesa savos nolēmumos ir secinājusi, ka no Satversmes 1. un 78. panta izriet Saeimas konstitucionālais pienākums skaidri noregulēt vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanu un tautas nobalsošanas norisi (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 9. punktu un 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 17. punktu). Lietā nav strīda par to, ka Saeima apstrīdētajā regulējumā ir konkretizējusi Satversmes 78. pantā minētā subjekta - vienas desmitās daļas vēlētāju - tiesības. Turklāt Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Saeima, nosakot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas un tautas nobalsošanas kārtību, bauda rīcības brīvību, ciktāl Satversmes normas to neierobežo (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 16. punktu). Tātad Saeimai ir rīcības brīvība noteikt kārtību, kādā īstenojamas vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības. 17. Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai likumdevējs, konkretizējot un detalizējot Satversmes 78. pantā paredzēto tautas tiesību realizēšanas kārtību, nav pārkāpis savas rīcības brīvības robežas (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 15. punktu). Saeimai, pieņemot apstrīdēto regulējumu, visupirms bija jāievēro Satversmes 65. un 78. pantā ietvertie tautas likumdošanas tiesību īstenošanas nosacījumi. Atbilstoši minētajiem Satversmes pantiem tiesības iesniegt likumprojektu ir ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju. Tātad likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, šo Satversmes nosacījumu nav pārkāpis. Turklāt Satversmē nav reglamentēts, cik posmos un kā organizējama vēlētāju parakstu vākšana. Taču Saeima, nosakot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību, savu rīcības brīvību nedrīkst izmantot patvaļīgi. Tāpēc ir jābūt pamatotiem iemesliem, kuru dēļ likumdevējs grozīja vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību. Šai kārtībai turklāt ir jābūt tādai, lai vēlētājiem būtu iespējams savas Satversmē noteiktās likumdošanas iniciatīvas tiesības īstenot efektīvi. Lai noskaidrotu, vai Saeima ir ievērojusi savas rīcības brīvības robežas, apstrīdētajā normā paredzot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanu tikai vienā parakstu vākšanas posmā, kurā jāsavāc ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju paraksti, un apstrīdētajos pārejas noteikumos līdz 30 000 palielinot to vēlētāju skaitu, kuriem par likumprojektu jāparakstās pirmajā parakstu vākšanas posmā, Satversmes tiesai jāpārliecinās: 1) vai pastāvēja pamatoti iemesli apstrīdētā regulējuma pieņemšanai; 2) vai apstrīdētais regulējums nodrošina vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību efektīvu īstenošanu. 18. Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai pastāvēja pamatoti iemesli, kuru dēļ likumdevējs, grozot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību, noteica apstrīdētajā regulējumā ietvertās prasības. 18.1. Saeima ir minējusi vairākus iemeslus, kādēļ likumdevējs pieņēma Grozījumus Tautas nobalsošanas likumā, tostarp apstrīdēto regulējumu. Pirmkārt, Tautas nobalsošanas likumā ietvertajam jaunajam regulējumam vajagot novērst šā likuma nepilnības un izveidot skaidru un saprotamu vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtību. Otrkārt, esot jānodrošina valsts budžeta līdzekļu un privāto līdzekļu lietderīgāka izmantošana. Treškārt, bijis nepieciešams veicināt pilsoņu piedalīšanos valsts darbā, ievērojot mūsdienu tehnoloģiju piedāvātās iespējas, proti, iespēju izmantot elektronisko parakstu. Ceturtkārt, jaunais regulējums ticis pieņemts, lai mazinātu iespēju virzīt nesagatavotus likumprojektus. Piektkārt, vajadzējis aizsargāt sabiedrības intereses, novēršot iespējas vēlētāju likumdošanas iniciatīvu un tautas nobalsošanu izmantot pretēji to mērķiem. Var piekrist Saeimas un pieaicināto personu viedoklim, ka Grozījumi Tautas nobalsošanas likumā ir uzskatāmi par būtisku tautas nobalsošanas institūta reformu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 29. - 31. lpp., 2. sēj. 162. - 163., 175. - 176. lpp. un 4. sēj. 37. - 38., 65. - 67. lpp.). Apstrīdētais regulējums ir tikai daļa no Grozījumiem Tautas nobalsošanas likumā, kas kopumā bija nepieciešami, lai Tautas nobalsošanas likumu pilnveidotu atbilstoši mūsdienu tiesiskajai un sociālajai realitātei, kuru raksturo plašas tehnoloģiju izmantošanas un komunikācijas iespējas. Šie grozījumi vienkāršo vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanu. Tāpat tie padara vēlētājiem pieejamāku šo tiesību izmantošanu, piemēram, ieviešot papildu iespējas parakstīties par likumprojektiem. Apstrīdētais regulējums citastarp paplašina ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu iespējas piedalīties vēlētāju likumdošanas iniciatīvās, parakstoties par likumprojektiem. Turklāt Satversmes tiesa ir atzinusi: "[..] ja tautas nobalsošanai regulāri tiktu nodoti nekvalitatīvi vai nekonstitucionāli likumprojekti, tad tiktu nivelēta pati vēlētāju likumdošanas iniciatīvas ideja un ar laiku varētu samazināties vēlētāju pilsoniskā aktivitāte" (Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 13.2. punkts). Līdz ar to likumdevējam jānodrošina, lai vēlētāju pilsoniskā aktivitāte nesamazinātos tikai tādēļ, ka vēlētāju likumdošanas iniciatīvas veidā tiek virzīti nesagatavoti likumprojekti. Var piekrist Pieteikuma iesniedzējam un pieaicinātajām personām, ka valsts budžeta līdzekļu izdevumu samazināšana vien nav atzīstama par pamatotu iemeslu būtiskām izmaiņām tautas likumdošanas tiesību īstenošanas kārtībā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lpp., 3. sēj. 130. lpp. un 4. sēj. 69., 76. lpp.). Satversmē paredzētās vēlētāju tiesību īstenošanas iespējas nedrīkstētu ietekmēt tas, ka likumdevējs, iespējams, vēlas samazināt attiecīgajai procedūrai sniegto finansiālo atbalstu vai vispār to nefinansēt. Tomēr Saeima, reglamentējot kārtību, kādā vēlētāji īsteno likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir tiesīga apsvērt, vai šī kārtība nodrošina ieguldīto finanšu līdzekļu racionālu izlietojumu. 18.2. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētā regulējuma izstrādes gaitā Saeimā notika plašas diskusijas par to, kā Tautas nobalsošanas likumā noteikt tādu kārtību, kas vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības nesašaurinātu. Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs tika uzsvērts, ka apstrīdētajam regulējumam ir jānodrošina šo tiesību īstenošana (sk. lietas materiālu 1. sēj. 67. - 71., 124. - 129. lpp. un 3. sēj. pielikumu - Saeimas Juridiskās komisijas sēžu audioierakstus). Grozījumi Tautas nobalsošanas likumā izstrādāti, ievērojot citu valstu pieredzi un Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs paustos ekspertu viedokļus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 58. - 60. lpp., 3.sēj. 110. - 118. lpp. un 3. sēj. pielikumu - Saeimas Juridiskās komisijas sēžu audioierakstus). Saeimas pārstāvji un pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja, ka Satversmes 78. panta kārtībā īstenotās vēlētāju likumdošanas iniciatīvas un tautas nobalsošanas liecinot par līdzšinējās kārtības nepilnībām. Piemēram, prasība, ka pirmajā parakstu vākšanas posmā minimāli nepieciešamais vēlētāju parakstu skaits ir 10 000, esot bijusi nesamērīgi zema. Tas ļāvis apšaubīt likumprojektu nepieciešamību un sabiedrības ieinteresētību to tālākajā virzībā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 83. - 85. lpp.). Arī Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs, kurās izskatīts apstrīdētais regulējums, tika pausts viedoklis, ka līdzšinējā vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtība veicinot vēlētāju parakstu vākšanu un tautas nobalsošanas rīkošanu par jautājumiem, kuri lielai sabiedrības daļai nešķiet būtiski (sk. lietas materiālu 1. sēj. 67. - 74. lpp. un 2. sēj. 149. - 151. lpp.). Atsevišķas pieaicinātās personas tiesas sēdē uzsvēra, ka vēlētāju likumdošanas iniciatīva nereti kalpojot nevis nozīmīgu likumprojektu virzīšanai, bet gan politisko partiju kampaņu īstenošanai (sk. lietas materiālu 4. sēj. 102. - 103., 134. -136. lpp.). Satversmes tiesa norāda, ka saskaņā ar Tautas nobalsošanas likuma 23. panta otro daļu iniciatīvas grupa parakstu vākšanai par likumprojektu var būt politiskā partija, politisko partiju apvienība vai biedrība. Likumprojekts var būt nozīmīgs ievērojamai daļai vēlētāju arī tad, ja vēlētāju likumdošanas iniciatīvu uzsākusi politiskā partija. 18.3. Jau Satversmes sapulcē, izstrādājot Satversmes normas par vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesībām, tika uzsvērts, ka "tautas nobalsošanas ir pielaižamas, bet ka tās var notikt tikai tad, ja dzīves nepieciešamība ļoti svarīgos jautājumos to prasa". Tāpat Satversmes sapulcē tika pausts uzskats, ka "tautas nobalsošana, kur tautai jāpiedalās pilnīgi sagatavotai ar skaidru pārliecību, ar skaidru atziņu, ka tādiem aktiem jānotiek tikai nopietnos vajadzības gadījumos, un tādēļ arī tas skaits, kas dod tiesību pilsoņiem ierosināt un sasniegt tautas iniciatīvas izvešanu un referendumu, ir noteikts tāds, ka ja nopietna vajadzība to prasa, tad arī tas skaits radīsies un tautas nobalsošana varēs notikt" [Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920 - 1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 5., 129. lpp.]. Izvērtējot Tautas nobalsošanas likuma prasību, ka vēlētājam ir pienākums apliecināt savu parakstu pie zvērināta notāra vai pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas darbības, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vēlētāju parakstu vākšanas kārtībai jānodrošina, lai vēlētāju likumdošanas iniciatīvas veidā tiktu virzīti nozīmīgi, būtiskas iedzīvotāju daļas interesēs izstrādāti likumprojekti (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 15.3. punktu). Šo secinājumu var attiecināt arī uz izskatāmo lietu. Apstrīdētajā regulējumā ietvertā prasība savākt pietiekami nozīmīgas vēlētāju daļas parakstus rada pārliecību par to, ka likumprojektā risinātie jautājumi būs tik svarīgi, lai vēlētāji parakstītos un likumdošanas iniciatīva dotu rezultātu. Turklāt atbilstoši Saeimas kārtības rullī noteiktajai procedūrai ne mazāk kā 10 000 Latvijas pilsoņiem ir tiesības iesniegt Saeimai kolektīvo iesniegumu. Šāda kārtība ir spēkā no 2012. gada 2. februāra. Tātad laikā, kad tika pieņemts apstrīdētais regulējums, proti, 2012. gada 8. novembrī, pilsoņiem jau bija tiesības iesniegt kolektīvo iesniegumu. Ne vien vēlētāju likumdošanas iniciatīva, bet arī kolektīvais iesniegums dod pilsoņiem iespēju panākt, lai par viņiem svarīgu jautājumu tiktu uzsākts likumdošanas process Saeimā. Līdz ar to Satversmes tiesa ir guvusi apstiprinājumu tam, ka iemesli, kuru dēļ likumdevējs ar apstrīdēto regulējumu ieviesa izmaiņas vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtībā, bija pamatoti. 19. Likumdevēja uzdevums, nosakot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību, ir radīt tādu tiesisko mehānismu, kas ļauj šās tiesības īstenot efektīvi. 19.1. Satversmes tiesa konstatē, ka vēlētājiem Tautas nobalsošanas likumā no 2015. gada 1. janvāra paredzēta iespēja par likumprojektu parakstīties vairākās parakstīšanās vietās. Proti, saskaņā ar Tautas nobalsošanas likuma 22. panta pirmo daļu katram vēlētāja parakstam jābūt apliecinātam pie zvērināta notāra, pašvaldībā, kuras teritorijā atrodas deklarētā dzīvesvieta, bāriņtiesā, kura veic notariālas darbības, vai novadā pie pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāja. Likumdevējs ir paredzējis arī iespēju no apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienas vākt parakstus par likumprojektiem elektroniski Vienotajā valsts un pašvaldību pakalpojumu portālā vai citā tiešsaistes sistēmā. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis izteica šaubas par to, vai valsts no 2015. gada 1. janvāra spēs vēlētājiem nodrošināt iespēju elektroniski parakstīties Vienotajā valsts un pašvaldību pakalpojumu portālā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 2. - 3., 142. - 144. lpp.). Saskaņā ar informāciju, ko tiesas sēdē sniedza Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvis un Saeimas pārstāvji, esot piešķirti pietiekami valsts budžeta līdzekļi, lai izpildītu Tautas nobalsošanas likuma prasību - izstrādātu un uzturētu atbilstošu parakstīšanās sistēmu Vienotajā valsts un pašvaldību pakalpojumu portālā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 119. - 120., 154. - 155. lpp.). Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt to, ka Ministru kabinets spēs nodrošināt tādas sistēmas izveidi, kas ļaus vēlētājiem minētajā portālā parakstīties par likumprojektu. Pieejamie elektroniskās komunikācijas līdzekļi un mūsdienu tehnoloģiju attīstības līmenis ļauj vēlētājiem pietiekami ātri un ērti īstenot viņiem Satversmē noteiktās likumdošanas iniciatīvas tiesības. Līdz ar to Saeimas noteiktās parakstīšanās iespējas ir vēlētājiem labvēlīgs risinājums, kas nodrošina likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanu. 19.2. Atbilstoši Tautas nobalsošanas likuma 22. panta pirmajai daļai vēlētāji var iesniegt likumprojektu 12 mēnešu laikā no dienas, kad tas reģistrēts Centrālajā vēlēšanu komisijā. Tādējādi ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības parakstīties par likumprojektu gada laikā. Šāds parakstīšanās termiņš ir atzīstams par saprātīgu un pietiekamu, lai vēlētāji varētu paust savu gribu un likumprojekta iniciatori varētu savākt ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju parakstus. Turklāt saskaņā ar līdzšinējo kārtību katrs no parakstu vākšanas pirmajā posmā savāktajiem ne mazāk kā 10 000 vēlētāju parakstiem bija derīgs 12 mēnešus, bet pārējiem vēlētājiem attiecībā uz parakstīšanos otrajā posmā savu izvēli vajadzēja izdarīt 30 dienu laikā. Toties apstrīdētajā normā likumdevējs ir paredzējis daudz ilgāku laiku, kurā ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju var parakstīties par likumprojektu. Satversmes tiesa secina, ka jaunā kārtība ļauj vēlētājiem pienācīgi pārdomāt un paust savu attieksmi pret likumprojektu. 19.3. Pieteikuma iesniedzējs apšauba, vai vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības būs iespējams īstenot pēc būtības, jo no 2015. gada 1. janvāra paredzēta vēlētāju parakstu vākšana tikai vienā posmā, kurā jāparakstās ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju. Minētā prasība ierobežojot arī demokrātijai raksturīgās mazākuma tiesības. Satversmes tiesa jau atzina, ka apstrīdētais regulējums sekmē to, lai vēlētāju likumdošanas iniciatīvas kārtībā tiktu virzīti vēlētājiem nozīmīgi likumprojekti. Var piekrist vairāku pieaicināto personu viedoklim, ka pietiekami lielas vēlētāju daļas atbalstu iespējams panākt, ierosinot pieņemt tieši vēlētājiem būtiskus likumus (sk. lietas materiālu 4. sēj. 75. - 77., 83. - 84., 98. - 100. lpp.). Tādējādi vēlētāji aktīvāk iesaistīsies likumdošanas iniciatīvas īstenošanā tad, ja likumprojektā risinātie jautājumi viņiem būs svarīgi. Saeimai, nosakot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtību, ir jānodrošina demokrātiskā iekārtā nepieciešamais līdzsvars starp vairākuma interesēm un mazākuma tiesībām. Taču konstitucionālais likumdevējs šo mazākumu jau ir skaitliski noteicis Satversmē, paredzot, ka likumprojektu var iesniegt ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Kā tika secināts šā sprieduma 17. punktā, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, minēto Satversmes nosacījumu ir ievērojis. Tātad apstrīdētā norma nodrošina vēlētāju mazākuma tiesības paust savu gribu, iesniedzot likumprojektus. Apstrīdētajā normā noteiktā kārtība ļauj vēlētājiem efektīvi īstenot Satversmē noteiktās likumdošanas iniciatīvas tiesības. 20. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs apstrīdētajos pārejas noteikumos ir nepamatoti palielinājis no 10 000 līdz 30 000 to vēlētāju minimālo skaitu, kuriem jāparakstās par likumprojektu pirmajā parakstu vākšanas posmā. Satversmes tiesai jāizvērtē, kā minētā vēlētāju skaita grozīšana ietekmē vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas iespējas. 20.1. Saskaņā ar 1922. gadā pieņemto likumu "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" pirmajā parakstu vākšanas posmā bija nepieciešams savākt ne mazāk kā tūkstoti vēlētāju parakstu, lai iesniegtu likumprojektu Centrālajai vēlēšanu komisijai. Kā tiesas sēdē norādīja A. Endziņš, tūkstotis bija pilnīgi pamatots skaits, ņemot vērā toreizējās - salīdzinājumā ar mūsdienām ļoti ierobežotās - informācijas aprites iespējas. Savukārt 1994. gada 31. martā pieņemtajā Tautas nobalsošanas likumā 5. Saeima pirmajā parakstu vākšanas posmā minimāli nepieciešamo vēlētāju parakstu skaitu palielināja līdz 10 000, jo situācija bija mainījusies (sk. lietas materiālu 4. sēj. 134. - 135. lpp.). Saeimas 1994. gada 31. marta sēdē tika uzsvērts, ka minimāli nepieciešamā vēlētāju parakstu skaita palielināšana līdz 10 000 liktu vēlētājiem atbildīgāk izmantot likumdošanas iniciatīvas tiesības. Turklāt esot jāievēro, ka valstij rodas ievērojami izdevumi, nodrošinot otro parakstu vākšanas posmu un organizējot tautas nobalsošanu (sk. Latvijas Republikas 5. Saeimas 1994. gada 31. marta sēdes stenogrammu: http://saeima.lv/steno/st_94/ st3103.html). 20.2. Satversmes tiesas kompetences robežas nosaka Satversmes tiesas likums, un tas nepiešķir Satversmes tiesai tiesības vērtēt citu valsts varas konstitucionālo institūciju rīcības politisko lietderību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu un 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 36.4. punktu). Satversmes tiesa tās kompetencē esošu jautājumu vērtē tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt juridiskos argumentus, tos nošķirot no tiesībpolitiskajiem argumentiem. Par politiski risināmiem jautājumiem jālemj demokrātiski leģitimētiem politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām likumdevējam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 13.4. punktu). Izvēlēties lietderīgākos līdzekļus, ar kuriem tiek nodrošināta vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošana, - tas visupirms ir likumdevēja politiskas izšķiršanās jautājums. Taču Satversmes tiesas kompetencē ir izvērtēšana, vai likumdevējs izvēlējies tādus līdzekļus, kuri nodrošina pilsoņiem iespēju efektīvi izmantot savas konstitucionālās tiesības. Izstrādājot apstrīdētos pārejas noteikumus, Saeimas Juridiskā komisija diskutēja par pirmajā parakstīšanās posmā minimāli nepieciešamo vēlētāju parakstu skaitu, sākotnēji paredzot to palielināt līdz 70 000 (sk. lietas materiālu 1. sēj. 84. - 87. lpp.). Savukārt Saeima 2012. gada 26. jūlija ārkārtas sēdē nolēma, ka pirmajā parakstīšanās posmā minimāli nepieciešamais vēlētāju parakstu skaits ir 50 000. Valsts prezidenta pārstāve I. Kahanoviča tiesas sēdē apstiprināja, ka Valsts prezidents atbalstījis minimāli nepieciešamā vēlētāju parakstu skaita palielināšanu līdz 50 000, turklāt 2012. gada 3. augusta vēstulē Saeimas priekšsēdētājai uzsvēris, ka šāds skaits pirmajā parakstu vākšanas posmā būtu saglabājams arī pēc likuma otrreizējas caurlūkošanas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 130. - 131. lpp., 2. sēj. 127. lpp. un 4. sēj. 128. lpp.). 20.3. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētie