10. Article

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā noteiktais dod Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet neparedz pienākumu to darīt. Proti, pat ja pastāv šajā tiesību normā minētais apstāklis, tad atsevišķos gadījumos būtu nepieciešams lietā turpināt tiesvedību, lai novērstu pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu vai būtisku valsts vai sabiedrības interešu apdraudējumu (sal. ar Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 9.1. punktu). Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāvērtē, vai nepastāv kādi apsvērumi, kuru dēļ tiesvedība lietā būtu turpināma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu un 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 8. punktu). Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Tādējādi, lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu uz minētās normas pamata, izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma zaudējusi spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt. 10.1. Lieta ierosināta par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, proti, par KPL 246. panta otrās daļas redakciju, kas bija spēkā no 2009. gada līdz 2013. gadam. Apstrīdētā norma zaudēja spēku 2013. gada 27. oktobrī līdz ar Saeimā pieņemto KPL 2013. gada 23. maija grozījumu spēkā stāšanos. Tātad apstrīdētā norma vairs nav spēkā, un tas varētu būt Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktā paredzētais pamats tiesvedības izbeigšanai lietā. Tomēr apstrīdētās normas grozījumus, pat normatīvā akta atzīšanu par spēku zaudējušu un apstrīdētās normas ietveršanu citā normatīvajā aktā, kas strīdu pēc būtības neatrisina, nevar uzskatīt par pietiekamu pamatu tiesvedības izbeigšanai gadījumos, kad tiesvedības turpināšana ir nepieciešama konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 12. jūnija spriedumu lietā Nr. 2001-15-03). Tādējādi Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai likumdevējs konkrēto jautājumu reglamentējis saturiski atšķirīgi vai arī nolēmis šo jautājumu turpmāk vairs nereglamentēt. Gadījumos, kad ir grozīts normatīvā regulējuma saturs, bet apstrīdētās normas teksts no regulējuma nav izslēgts, Satversmes tiesai jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, ka tiesību normas saturs pēc būtības ir mainījies. Pretējā gadījumā tiesību normu izdevējs to tekstā izdarītu tikai redakcionālus grozījumus, kas vienmēr būtu uzskatāmi par formālu pamatu lūgt tiesvedības izbeigšanu lietā. Šāda situācija nonāktu pretrunā ar tiesiskas valsts principu, neveicinātu ne personas pamattiesību aizsardzību, nedz arī valsts vai sabiedrības interešu īstenošanu. Ar KPL 2013. gada 23. maija grozījumiem apstrīdētā norma ir izteikta jaunā redakcijā, tāpēc formāli tā atzīstama par spēku zaudējušu. Apstrīdētā norma noteica, ka, pirms pieņemt lēmumu par tāda drošības līdzekļa piemērošanu, kas saistīts ar brīvības atņemšanu, procesa virzītājs izsniedz personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tā ierosinājuma kopiju, kurā pamatota drošības līdzekļa izvēle. Savukārt apstrīdētās normas jaunā redakcija nosaka: pirms pieņemt lēmumu par tāda drošības līdzekļa piemērošanu, kurš saistīts ar brīvības atņemšanu, procesa virzītājs izsniedz personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tā ierosinājuma kopiju, kurā norādīts konkrētā drošības līdzekļa izvēles pamatojums ar konkrētiem, uz lietas materiāliem balstītiem apsvērumiem. Salīdzinot abu normu saturu, secināms, ka apstrīdētās normas vārds "pamatota" tika izskaidrots ar apstrīdētās normas jaunās redakcijas vārdiem "pamatojums ar konkrētiem, uz lietas materiāliem balstītiem apsvērumiem". Tādējādi apstrīdētā norma un tās jaunā redakcija pēc satura būtībā neatšķiras. 10.2. Izskatāmajā lietā ir būtiski ņemt vērā arī to, ka apstrīdētā norma tika piemērota Pieteikuma iesniedzējam tādā procesā, kurā tika izlemts jautājums par viņa ievietošanu pirmstiesas apcietinājumā. Pret Pieteikuma iesniedzēju uzsāktais kriminālprocess tajā daļā, kuras ietvaros viņam tika piemērots minētais apcietinājums, ir izbeigts 2013. gada 22. martā ar procesa virzītājas lēmumu (sk. lietas materiālu 198.-200. lpp.). Lai gan apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā Pieteikuma iesniedzējam radītās tiešās nelabvēlīgās sekas - atrašanās apcietinājumā - vairs nepastāv, tomēr apstrīdētās normas konstitucionalitātes vērtējumam var būt nozīme gadījumā, ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par neatbilstošu Satversmei. Šādā gadījumā būtu pamats atzīt, ka vēl apstrīdētās normas darbības laikā Pieteikuma iesniedzējam apcietinājums piemērots tādā procesā, kas pārkāpis viņa pamattiesības. Satversmes tiesa nevar atteikties sniegt savu vērtējumu, ja līdz ar apstrīdētās normas spēka zaudēšanu strīds nav atrisinājies un lietā skartais konstitucionāli tiesiskais jautājums nav izvērtēts. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tās nolēmumiem ir būtiska nozīme tiesiskuma principa nodrošināšanā. Tāpēc Satversmes tiesai ir pienākums sniegt savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgā jautājumā arī tad, ja apstrīdētā norma zaudējusi spēku (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 9. punktu). Izskatāmajā lietā ir skarts būtisks konstitucionāli tiesisks jautājums, proti, personas tiesības uz informācijas saņemšanu un aizstāvības tiesību īstenošanu pirmstiesas kriminālprocesā, kurā tiek piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis. Tiesvedības turpināšana lietā ir nepieciešama, lai pārliecinātos par to, ka tiek nodrošināta gan Pieteikuma iesniedzēja, gan citu personu pamattiesību aizsardzība. Tādējādi ir noraidāms Saeimas lūgums izbeigt tiesvedību lietā saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta 2. punktu un tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma.