11. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj pušu līdzvērtīgu iespēju principu un neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." Interpretējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tajā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Pirmajā aspektā šis jēdziens interpretējams kopsakarā ar Satversmes 6. nodaļu, otrajā - sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes 1. panta (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process nozīmē valsts pienākumu paredzēt tiesiskās garantijas tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā un aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajā ietilpst, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdzvērtīgu iespēju princips (līdztiesības un sacīkstes princips), kā arī tiesības tikt uzklausītam (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu, 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3. punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 19. punktu). Satversmes 92. pants uzliek valstij pienākumu izveidot sistēmu, atbilstoši kurai tiesa krimināllietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka jēdziens "taisnīga tiesa" ietver arī pušu līdzvērtīgu iespēju principu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6. punktu). Līdzvērtīgu iespēju princips ir viens no taisnīgas tiesas elementiem, kas ietver arī pamattiesības uz lietas izskatīšanu sacīkstes procesā. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips prasa, lai katrai pusei tiktu dota saprātīga iespēja sniegt argumentus savā lietā tādos apstākļos, kas to nenostāda ievērojami sliktākā situācijā salīdzinājumā ar otru pusi. Tādējādi abām pusēm - gan apsūdzībai, gan aizstāvībai - jābūt iespējai iepazīties ar otras puses argumentiem un savāktajiem pierādījumiem, kā arī tos komentēt [sk. Gless S. Transnational Cooperation in Criminal Matters and the Guarantee of a Fair Trial: Approaches to a General Principle. No: Utrecht Law Review. 9. sēj., Nr. 4 (2013. gada septembris), 90. un 91. lpp.]. Apcietinājums ir ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kuru saskaņā ar KPL normām var piemērot gan pirmstiesas kriminālprocesā, gan lietas iztiesāšanas procesā. Lēmumu par apcietinājuma piemērošanu pirmstiesas kriminālprocesā pieņem izmeklēšanas tiesnesis slēgtā tiesas sēdē, kurā piedalās gan procesa virzītājs, gan persona, par kuras apcietināšanu tiek lemts, un tās aizstāvis. Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 92. pantu, ir norādījusi, ka pušu līdzvērtīgu iespēju princips kriminālprocesā, no vienas puses, paredz visām procesā iesaistītajām pusēm iespēju izklāstīt lietas apstākļus un, no otras puses, liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu. Kriminālprocesu veido vairākas procesuālās stadijas, bet tas uzlūkojams kā vienots veselums, tāpēc pušu līdzvērtīgu iespēju princips jāievēro tiesā gan pirmstiesas procesā, gan lietas iztiesāšanā (sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6. punktu). Tādējādi pušu līdzvērtīgu iespēju princips ietilpst Satversmes 92. panta tvērumā un ir jāievēro, izlemjot jautājumu par drošības līdzekļa - apcietinājuma - piemērošanu.