13. Article

Ja no Konvencijas normām un to interpretācijas ECT praksē izriet, ka attiecīgas Konvencijā nostiprinātas cilvēktiesības aptver konkrēto situāciju, tad šī situācija parasti ietilpst arī Satversmē nostiprināto attiecīgo pamattiesību tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 12.1. punktu). ECT ir norādījusi, ka Konvencijas 6. panta un it īpaši tā trešās daļas prasības kriminālprocesā var būt nozīmīgas arī pirms lietas nosūtīšanas iztiesāšanai (sk. ECT 1993. gada 24. novembra sprieduma lietā "Imbrioscia v. Switzerland", iesniegums Nr. 13972/88, 36. punktu). Konvencijas 5. panta ceturtajā daļā paredzētajam procesam pēc visām pazīmēm neesot jāatbilst tām pašām garantijām, kas izriet no Konvencijas 6. panta pirmās daļas (sk., piemēram, ECT 2005. gada 15. novembra sprieduma lietā "Reinprecht v. Austria", iesniegums Nr. 67175/01, 39. punktu). Tomēr šādam procesam ir jāatbilst tiesas procesa pazīmēm un jādod attiecīgajai personai konkrētajam brīvības atņemšanas veidam atbilstošas tiesiskās garantijas (sk., piemēram, ECT 2001. gada 29. marta sprieduma lietā "D.N. v. Switzerland", iesniegums Nr. 27154/95, 41. punktu). ECT praksē atzīts, ka apcietinājuma piemērošanas procesam vienmēr jānodrošina pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana starp procesa virzītāju un aizstāvību. Šis princips neesot ievērots, ja aizstāvībai tiek liegta pieeja tiem kriminālprocesa materiāliem, kas satur ziņas par faktiem, uz kuru pamata tiek izlemts jautājums par apcietinājuma pirmreizējo piemērošanu vai apcietinājuma pagarināšanu (sk., piemēram, ECT 1989. gada 30. marta sprieduma lietā "Lamy v. Belgium", iesniegums Nr. 10444/83, 29. punktu, 1991. gada 12. decembra sprieduma lietā "Toth v. Austria", iesniegums Nr. 11894/85, 83.-84 punktu un 1999. gada 25. marta sprieduma lietā "Nikolova v. Bulgaria", iesniegums Nr. 31195/96, 58. punktu). Vienlaikus ECT ir atzinusi arī to, ka nepieciešamība nodrošināt efektīvu kriminālprocesa norisi var būt par pamatu tam, lai paturētu slepenībā kādu daļu no kriminālprocesa laikā savāktās informācijas. Tādējādi tiktu novērsta iespējamība, ka persona, pret kuru kriminālprocess uzsākts, var slēpt citus pierādījumus vai traucēt izmeklēšanai. Tomēr uz šādu leģitīmu mērķi nedrīkst tiekties, būtiski ierobežojot tiesības uz aizstāvību. Informācija, kura ir nozīmīga, lai izvērtētu personas apcietināšanas tiesiskumu, vienmēr ir atbilstošā veidā jādara zināma personas aizstāvim (sk. ECT 2006. gada 9. marta sprieduma lietā "Svipsta v. Latvia", iesniegums Nr. 66820/01, 137. punktu, 2001. gada 13. februāra sprieduma lietā "Lietzow v. Germany", iesniegums Nr. 24479/94, 47. punktu un 2001. gada 13. februāra sprieduma lietā "Garcia Alva v. Germany", iesniegums Nr. 23541/94, 42. punktu). Tādējādi Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprinātais pušu līdzvērtīgu iespēju princips paredz tiesības iepazīties ar tiem kriminālprocesa materiāliem, ar kuriem pamatota apcietinājuma piemērošana, tādā apjomā, lai varētu tikt īstenotas personas tiesības uz aizstāvību.