14. Article

Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētā norma ierobežo viņa tiesības uz taisnīgu tiesu pirmstiesas kriminālprocesā, jo liedz personai iespēju iepazīties ar tiem kriminālprocesa materiāliem, ar kuriem tiek pamatots procesa virzītāja ierosinājums piemērot apcietinājumu. Savukārt Saeima norāda, ka pamattiesību ierobežojumu rada nevis apstrīdētā norma, bet tās piemērošanas prakse, un lūdz izbeigt tiesvedību, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Apgalvojums, ka iespējamo personas pamattiesību pārkāpumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan tās piemērošanas prakse, pats par sevi vēl nav pamats tiesvedības izbeigšanai lietā. Lai šajā gadījumā būtu pamats izbeigt tiesvedību, visupirms nepieciešams secināt, ka tiesvedības turpināšana nav iespējama. Lai izlemtu, vai tiesvedība lietā izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesai nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzēja tiesības, kas noteiktas Satversmes 92. panta pirmā teikuma. 14.1. Apstrīdētā norma expressis verbis nosaka procesa virzītāja pienākumu izsniegt attiecīgajai personai ierosinājuma kopiju, kurā pamatota drošības līdzekļa izvēle. Tādējādi apstrīdētā norma paredz šīs personas tiesības saņemt informāciju par apcietinājuma nepieciešamības pamatojumu noteiktā formā, proti, saņemt attiecīgā dokumenta kopiju bez īpaša pieprasījuma, turklāt pirms tam, kad tiek pieņemts lēmums par apcietinājuma piemērošanu. Šāds regulējums ir pieņemts ar mērķi nodrošināt personai tiesības saņemt atbilstošu informāciju par drošības līdzekļa izvēles pamatā esošajiem krimināllietas materiāliem ikvienā gadījumā, kad tai tiek piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis (sk. lietas materiālu 88. lpp.). Apstrīdētās normas sākotnējā redakcija paredzēja, ka atsevišķos gadījumos, kad iepazīstināšana ar lietas materiāliem apdraud pirmstiesas izmeklēšanu vai arī trešajām personām vai sabiedrībai svarīgas intereses, iepazīstināšana ar attiecīgajiem lietas materiāliem ar procesa virzītāja lēmumu var tikt atlikta līdz apdraudējuma novēršanai. Taču tā neparedzēja procesa virzītāja pienākumu izsniegt apstrīdētajā normā minētā ierosinājuma kopiju. Tāpēc atsevišķos gadījumos personām vispār nebija iespēju iepazīties ar procesuālajiem dokumentiem, kuros fiksētās ziņas par faktiem tika izmantotas, lai pamatotu apcietinājuma piemērošanu. Apstrīdētā norma salīdzinājumā ar tās sākotnējo redakciju noteica procesa virzītāja pienākumu ikvienā gadījumā pirms apcietinājuma piemērošanas informēt personu par izraudzītā drošības līdzekļa - apcietinājuma - pamatojumu. Tādējādi apstrīdētā norma paredzēja personas tiesības saņemt informāciju par apcietinājuma piemērošanas pamatojumu. 14.2. Apstrīdētā norma expressis verbis nenoteica, kas tad īsti uzskatāms par apcietinājuma piemērošanas pamatojumu. Tieši šis apstāklis radījis nepilnības apstrīdētās normas piemērošanas praksē. Pieaicinātā persona K. Strada-Rozenberga norāda, ka apstrīdētās normas piemērošanas praksē bija vērojamas būtiskas nepilnības. Saskaņā ar apstrīdēto normu ierosinājumā piemērot apcietinājumu būtu jānorāda visi procesuālie dokumenti un tajos iekļautās ziņas, kas tiek izmantotas par pamatojumu drošības līdzekļa piemērošanas nepieciešamībai. Taču praksē tā neesot noticis (sk. lietas materiālu 117.-118. lpp.). Arī Ģenerālprokuratūra norāda, ka bijuši gadījumi, kad pēc procesa virzītāja ierosinājuma satura nav iespējams pilnībā saprast, konkrēti kādi fakti pamato nepieciešamību piemērot apcietinājumu. Tādējādi praksē personām tikusi ierobežota iespēja izvirzīt pretargumentus un pilnvērtīgi īstenot aizstāvību (sk. lietas materiālu 84. lpp.). Minēto apstiprina arī izmeklēšanas tiesneši, uzsverot, ka atsevišķos gadījumos "procesa virzītāju ierosinājumos izteiktie pieņēmumi vai apgalvojumi netiek argumentēti ar pierādījumiem, kādi iegūti procesa gaitā" (sk. lietas materiālu 110. lpp.). Uz apcietinājuma piemērošanas ierosinājumu trūkumiem tika norādīts arī Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS 2011. gada pētījumā "Apcietinājums Latvijas kriminālprocesā". Pētījuma autori Dr. iur. Andrejs Judins un M.iur. Ilona Kronberga secinājuši, ka zemas kvalitātes ierosinājumi par apcietinājuma piemērošanu nav nekāds retums. Kritiski esot vērtējama dažu procesa virzītāju pieeja šo ierosinājumu sastādīšanai, proti, tajos nevis tiek analizēta konkrēto lietu un personu raksturojoša informācija, ar kuru būtu jāpamato apcietinājuma piemērošana, bet tiek citēti vien Krimināllikuma panti (sk.: Apcietinājums Latvijas kriminālprocesā. "Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS", 2011, 53. lpp. Pieejams: http://www.sfl.lv/upload_file/2011%20gads/Apcietinajums%20Latvijas %20kriminalprocesa.pdf aplūkots 2014. gada 4. martā). Lai gan apstrīdētā norma tieši nenoteica ierosinājuma par apcietinājuma piemērošanu saturu, tomēr šajā dokumentā bija jāietver tāds pamatojums, lai izmeklēšanas tiesnesim, attiecīgajai personai un tās aizstāvim būtu saprotams, kādi fakti un apsvērumi bijuši par pamatu drošības līdzekļa - apcietinājuma - piemērošanai. Šāda pamatojuma nepieciešamība izriet no paša ierosinājuma kā procesuālā dokumenta mērķa un KPL normām par apcietinājuma pamatu un piemērošanu, no Kriminālprocesa likumā nostiprinātajiem pamatprincipiem, kā arī no Satversmes 92. panta satura. Tā kā personas nesaņēma pietiekamu informāciju par apcietinājuma pamatojumu, atsevišķos gadījumos varēja tikt ierobežotas arī personu tiesības uz aizstāvību, un pie šāda pamattiesību ierobežojuma noveda apstrīdētās normas neatbilstoša piemērošana. Tādējādi arī pirms KPL 2013. gada 23. maija grozījumu spēkā stāšanās apstrīdētā norma bija interpretējama tā, ka ierosinājumā par apcietinājuma piemērošanu jānorāda šā drošības līdzekļa izvēles pamatojums ar konkrētiem, uz lietas materiāliem balstītiem apsvērumiem.