3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 3.1. Saeima norāda, ka valsts pienākums ir nodrošināt personai iespēju iepazīties ar dokumentiem, kuri kalpo par pamatu procesa virzītāja lūgumam piemērot šai personai tādu drošības līdzekli, kas saistīts ar brīvības atņemšanu. Apstrīdētā norma neliedzot procesa virzītājam iepazīstināt personu ar to informāciju, kas ir par pamatu lūgumam piemērot šai personai apcietinājumu. Apstrīdētajā normā esot paredzēts procesa virzītāja pienākums izsniegt personai tā ierosinājuma kopiju, kurā pamatota drošības līdzekļa izvēle. Turklāt atbilstoši KPL 12. panta pirmajai daļai procesa virzītājam, veicot atsevišķas procesuālās darbības, esot pienākums pārliecināties, vai šo darbību veikšanas laikā netiek aizskartas personu pamattiesības. Līdz ar to procesa virzītājam esot pienākums minēto ierosinājumu aizpildīt atbilstoši prasībām, kas izriet no Satversmes 92. panta. Proti, tā, lai no šā dokumenta gan izmeklēšanas tiesnesim, gan personai un tās aizstāvim būtu saprotams, kādi fakti un apsvērumi ir par pamatu tam, lai personai tiktu piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis. Saeima uzsver, ka saskaņā ar KPL 271. pantu par apcietinājuma piemērošanu lemj izmeklēšanas tiesnesis un saskaņā ar KPL 40. pantu izmeklēšanas tiesneša pienākums ir kontrolēt cilvēktiesību ievērošanu kriminālprocesā. Gadījumos, kad procesa virzītājs nav minēto ierosinājumu aizpildījis pienācīgi, izmeklēšanas tiesnesis varot nodrošināt personas pamattiesības, informējot personu par tiem faktiem un apsvērumiem, kuri pamato ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa piemērošanas nepieciešamību. Apstrīdētā norma pati par sevi neliedzot personām iepazīties ar lietas materiāliem. Taču ierobežojums izrietot no KPL 375. panta pirmās daļas, kas paredz: "Kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ar tiem drīkst iepazīties amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu, kā arī personas, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus uzrāda šajā likumā paredzētajā kārtībā." Šādam ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. KPL paredzot pietiekamus procesuālos instrumentus, ar kuriem gan procesa virzītājs, gan izmeklēšanas tiesnesis varot nodrošināt personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, arī tiesības iepazīties ar apsvērumiem par attiecīgā drošības līdzekļa piemērošanas nepieciešamību. 3.2. Vienlaikus Saeima norāda, ka izskatāmajā lietā ir pamats tiesvedības izbeigšanai. Saeima atzīst, ka apstrīdētās normas piemērošanā bija vērojamas nepilnības. Uz tām uzmanību vērsis arī tieslietu ministrs, rosinot noteikt stingrākas prasības attiecībā uz apstrīdētajā normā paredzēto ierosinājumu, lai uzlabotu šāda dokumenta kvalitāti un nodrošinātu efektīvāku tās personas tiesību īstenošanu, kurai piemērot ar brīvības atņemšanu saistīto drošības līdzekli tiek lūgts. Saeima esot reaģējusi uz nepilnībām apstrīdētās normas piemērošanā un tāpēc ar KPL 2013. gada 23. maija grozījumiem to izteikusi jaunā redakcijā, konkretizējot ierosinājuma par apcietinājuma piemērošanu saturu. Papildus tam KPL ticis papildināts ar 60.2 pantu, expressis verbis paredzot, ka personai ir tiesības "iepazīties ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots ierosinājums piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli". Minētie grozījumi izdarīti citastarp arī tāpēc, lai izpildītu prasības, ko izvirza Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (turpmāk - Direktīva 2012/13/ES). Atsaucoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. un 6. punktu, Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo apstrīdētā norma esot zaudējusi spēku, turklāt iespējamo personas pamattiesību pārkāpumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan tās piemērošanas prakse.