10. Article

Apstrīdētā norma paredz vispārēju aizliegumu Valsts robežsardzes dienestā esošajām personām apvienoties arodbiedrībās. Robežsardzes likuma 2. pants paredz, ka robežsardze ir iekšlietu ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Robežsardze ir bruņota, un tās funkcijas ir valsts robežas neaizskaramības nodrošināšana un nelegālās migrācijas novēršana. Savukārt atbilstoši likuma 13. pantam viena no robežsardzes funkcijām ir ar valsts robežas aizsardzību saistītu uzdevumu izpilde. Savukārt Valsts aizsardzības koncepcijā norādīts, ka Nacionālo bruņoto spēku likumā paredzētajos valsts apdraudējuma gadījumos arī Valsts robežsardze piedalās valsts aizsardzības nodrošināšanā, pārejot Nacionālo bruņoto spēku sastāvā un pildot tiesību aktos un rīcības plānošanas dokumentos noteiktos uzdevumus. Miera laikā Nacionālie bruņotie spēki, Latvijas Bankas Aizsardzības pārvalde un Valsts robežsardze plāno savstarpējo savietojamību un koordinē sadarbības mehānismus krīzes situācijām (sk. Valsts aizsardzības koncepcijas 28. punktu. Latvijas Vēstnesis, 2012. gada 24. maijs, Nr. 81). Tādējādi izskatāmajā lietā būtiski ir ne tikai tas, ka konkrētai personu grupai ir noteikts aizliegums apvienoties arodbiedrībās, bet arī tas, ka šī personu grupa citastarp īsteno militāru funkciju. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas, kurām uzticēta valsts uzdevumu pildīšana, atrodas publiski tiesiskās attiecībās ar valsti un šajās tiesiskajās attiecībās nedarbojas pušu vienlīdzības princips. Valsts dienesta attiecības netiek dibinātas, noslēdzot darba vai kādu citu līgumu, bet veidojas, kompetentām valsts institūcijām ieceļot personu amatā. Ņemot vērā valsts dienesta lomu un uzdevumus, valsts ir tiesīga vienpusēji regulēt dienestā esošo personu tiesības un pienākumus (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 8. punktu). Valsts dienestu raksturo publiski tiesiskas attiecības, kurās atrodas personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana. Darbs valsts dienestā no privātajā sektorā veicamā darba atšķiras gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem, gan veicamā darba mērķa, kas ir cieši saistīts ar valsts uzdevumu pildīšanu. Valsts dienestā esošo personu tiesības ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2005-24-01 7. punktu). Nosakot valsts dienesta attiecībās esošo personu tiesības un pienākumus, likumdevējam ir salīdzinoši lielāka rīcības brīvība nekā, piemēram, regulējot darba tiesiskās attiecības, kas dibinātas uz darba līguma pamata. Paredzot dienestā esošajām personām Satversmes 108. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību ierobežojumus, likumdevējs bauda plašāku rīcības brīvību nekā regulējot līdzīgus jautājumus attiecībā uz citiem nodarbinātajiem. Tomēr, reglamentējot tiesiskās attiecības valsts dienestā, likumdevējs ir tiesīgs noteikt tikai tādus pamattiesību ierobežojumus, kas dienesta attiecībās ir nepieciešami. Lietas materiālos esošajos dokumentos ir izteikti atšķirīgi viedokļi par to, vai robežsargi, ņemot vērā to īstenojamās funkcijas, būtu vairāk pielīdzināmi militārpersonām (karavīriem) vai arī policistiem. Saeima, Komisija un Iekšlietu ministrija norāda, ka, ievērojot Valsts robežsardzes izveidošanas kārtību, dienesta gaitu un sadarbību ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, robežsargi ir vairāk pielīdzināmi militārpersonām, nevis policistiem. Savukārt Tiesībsargs uzsver, ka Valsts robežsardzes institucionālā un funkcionālā padotība iekšlietu ministram un šīs iestādes atrašanās Iekšlietu ministrijas iestāžu sistēmā liecinot par to, ka robežsargi vairāk pielīdzināmi policistiem, nevis militārpersonām. Izskatāmajā lietā robežsargu salīdzināšanai ar militārpersonām vai arī policistiem nav izšķirošas nozīmes. Būtiskākais ir nevis tas, vai robežsargi būtu pielīdzināmi militārpersonām vai policistiem, bet gan tas, vai robežsargiem kā valsts dienestā esošām personām Satversmes 108. panta otrais teikums piešķir tiesības īstenot arodbiedrību brīvību. Satversmes tiesa arī norāda, ka likumdevējs jau 1997. gadā ir izšķīries par Valsts robežsardzes nodošanu pārraudzībā Iekšlietu ministrijai, bet kopš 2005. gada - pārraudzībā iekšlietu ministram. Nedz Iekšlietu ministrijas, nedz arī iekšlietu ministra pamatuzdevumi nav saistīti ar valsts aizsardzības funkcijas īstenošanu. Minētais apstāklis, kā arī robežsargiem tiesību aktos noteiktās funkcijas liecina par to, ka robežsargi miera laikā īsteno no militārpersonu uzdevumiem atšķirīgus uzdevumus. Apstrīdētā norma ierobežo valsts dienestā esošo personu tiesības, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai šāds pamattiesību ierobežojums atbilst Satversmes 108. panta otrajam teikumam.