138. Article

Marķēšana un etiķetēšana 1. Puses atgādina, kā noteikts TTŠ nolīguma 1. pielikuma 1. pantā, ka tehnisks noteikums var ietvert marķēšanas vai etiķetēšanas prasības vai būt saistīts tikai ar šādām prasībām, un vienojas, ka gadījumos, kad to tehniskie noteikumi paredz jebkādas marķēšanas vai etiķetēšanas prasības, tās ievēros TTŠ nolīguma 2.2. panta principus. 2. Puses jo īpaši vienojas: a) pieprasīt tikai tādu marķēšanu un etiķetēšanu, kas attiecas uz ražojuma patērētājiem vai lietotājiem, vai norādīt ražojuma atbilstību obligātajām tehniskajām prasībām7; b) ja tas ir vajadzīgs, ņemot vērā ražojumu radīto apdraudējumu cilvēku, dzīvnieku vai augu veselībai vai dzīvībai, videi vai valsts drošībai, puses var: i) pieprasīt etiķešu vai marķējumu apstiprināšanu, reģistrēšanu vai sertificēšanu kā priekšnosacījumu ražojumu pārdošanai to attiecīgajos tirgos; vai ii) noteikt prasības etiķetes fiziskajām īpašībām vai dizainam, jo īpaši pieprasot, lai informācija būtu izvietota konkrētā ražojuma daļā vai atbilstu konkrētam formātam vai izmēram. Iepriekšminētais jāsaprot, neskarot pasākumus, ko puses noteikušas atbilstīgi to iekšējiem noteikumiem, lai pārbaudītu etiķešu atbilstību obligātajām prasībām, un pasākumus, kurus tās veic, lai kontrolētu praksi, kas varētu maldināt patērētājus; c) ja puse pieprasa, lai uzņēmēji izmantotu unikālu identifikācijas numuru, tā bez nepamatotas kavēšanās un diskriminācijas piešķir šādu numuru otras puses uzņēmējiem; d) ja vien turpmāk minētais nav maldinošs, pretrunīgs vai neskaidrs attiecībā uz informāciju, kas tiek pieprasīta preču galamērķa valstī, puses atļauj norādīt: i) informāciju citās valodās papildus valodai, kas tiek prasīta preču galamērķa valstī; ii) starptautiskās nomenklatūras, piktogrammas, simbolus vai attēlus; un iii) informāciju papildus tai, kas tiek prasīta preču galamērķa valstī; e) ja tādējādi netiek apdraudēti TTŠ nolīguma likumīgie mērķi un informācija var pienācīgi sasniegt patērētāju, puse cenšas atzīt etiķetes, kas nav noturīgas vai ir noņemamas, vai marķējumu vai etiķetes, kuri norādīti pievienotajos dokumentos, nevis ir fiziski piestiprināti ražojumam; un f) puses atļauj veikt marķēšanu un marķējumu labojumus galamērķa valstī pirms preču tirdzniecības. 3. Ņemot vērā 2. punktu, puses vienojas, ka gadījumā, ja kāda puse pieprasa tekstilizstrādājumu, apģērbu vai apavu marķēšanu vai etiķetēšanu, var tikt pieprasīts pastāvīgi marķēt tikai šādu informāciju: a) tekstilizstrādājumiem un apģērbam — šķiedru saturs, izcelsmes valsts, drošības norādījumi par īpašu lietojumu un kopšanu; un b) apaviem — galvenie materiāli, kas izmantoti pamatdaļās, drošības norādījumi par īpašu lietojumu un izcelsmes valsts. 4. Puses sāk piemērot šā panta noteikumus vēlākais viena gada laikā no šā nolīguma stāšanās spēkā.