13. Article

Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personu grupām, likumdevējs var vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno sasniedzamais leģitīmais mērķis. Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot izraisīt nelabvēlīgas mantiskās sekas tām personām, kuras veicinājušas kredītiestādes maksātnespējas iestāšanos. Arī Saeima piekrīt šādam Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un norāda, ka likumdevējs apstrīdēto normu pieņēmis ar mērķi izvairīties no tādiem noguldījumu aizsardzības pasākumiem, kuri varētu radīt motivāciju nepareizai kredītiestāžu vadībai. Proti, minētais regulējums varot preventīvi atturēt kredītiestādes valdes locekļus no tādu darbību veikšanas, kuras, iespējams, nelabvēlīgi ietekmētu kredītiestādes maksātspēju. Arī Asociācija uzskata, ka apstrīdētā norma paredz kredītiestādes valdes locekļa atbildību situācijā, kad radušies zaudējumi sabiedrībai. Kaut arī apstrīdētā norma netiekot piemērota kā atbildība par konkrētiem zaudējumiem, tomēr tā paredzot valdes locekļiem negatīvas mantiskās sekas, kas izpaužoties kā garantētās atlīdzības neizmaksāšana (sk. Asociācijas viedokli lietas materiālu 154. lpp.). Vairākas pieaicinātās personas norāda uz citu atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi. Tā Komisijas viedoklī minēts, ka noguldījumu garantiju sistēmas un apstrīdētās normas mērķis esot nevis personu sodīt, bet gan nodrošināt valsts finanšu sistēmas stabilitāti un sabiedrības uzticību finanšu sistēmai (sk. Komisijas viedokli lietas materiālu 118. lpp.). Savukārt R. Eņģelis norāda, ka ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot nesniegt aizsardzību tiem noguldītājiem, kuriem, ņemot vērā viņu zināšanas un spējas pašiem sevi pasargāt, nepieciešamība pēc likumdevēja paredzētas aizsardzības nav tik liela (sk. R. Eņģeļa viedokli lietas materiālu 131. lpp.). Ja apstrīdētā norma būtu vērsta vienīgi uz nelabvēlīgu mantisko seku radīšanu kredītiestādes valdes locekļiem, tad viņiem būtu iespējas no tām izvairīties, piemēram, noguldot savus finanšu līdzekļus jebkurā citā kredītiestādē. Tādā gadījumā apstrīdētā norma nebūtu efektīva attiecībā uz Saeimas norādīto mērķi. Var piekrist Saeimas sniegtajam viedoklim, ka Pieteikuma iesniedzējas kā Krājbankas likumiskās pārstāves lēmumiem un rīcībai bija nozīmīga, iespējams, pat izšķiroša ietekme uz minētās kredītiestādes pārvaldīšanu un maksātspējas nodrošināšanu. Tā, piemēram, Pieteikuma iesniedzējas speciālās atbildības jomā ietilpa bankas grāmatvedības pārraudzīšana, grāmatvedības uzskaites sistēmas un iekšējās uzraudzības sistēmas vadīšana un kontrole, budžeta plānošana, tā izpildes vadīšana un kontrole [sk. Krājbankas padomes 2011. gada 7. februāra ārkārtas sēdē (protokols Nr. 2) apstiprināto Krājbankas valdes locekļu pienākumu sadali lietas materiālu 142. lpp.]. Arī Komisijas sniegtā informācija liecina, ka Pieteikuma iesniedzējas kā Krājbankas valdes locekles kompetencē bija tieši bankas grāmatvedības uzskaite. Savukārt viens no Krājbankas valdes darbības apturēšanas iemesliem bija apzināti maldinošu finanšu pārskatu iesniegšana Komisijai (sk. Komisijas viedokli lietas materiālu 119. lpp.). Tomēr apstrīdētās normas regulējums nav vērtējams kā tāds, kas būtu vērsts vienīgi uz nelabvēlīgu finansiālo seku radīšanu kredītiestādes valdes locekļiem par to, ka kredītiestāde ir nepareizi pārvaldīta. Satversmes tiesa piekrīt R. Eņģeļa sniegtajam viedoklim, ka apstrīdētajai normai kopumā ir tikai neliela ierobežojoša ietekme uz kredītiestādes valdes locekļa mantiskajām interesēm. Proti, katram kredītiestādes valdes loceklim ir tiesības izvēlēties, vai viņš savus naudas līdzekļus turēs kredītiestādē, kuru pats pārvalda, vai jebkurā citā kredītiestādē vai arī glabās vai ieguldīs jebkādā citādā veidā (sk. R. Eņģeļa viedokli lietas materiālu 134. lpp.). Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas radītā atšķirīgā attieksme ir vērsta uz vēl kādu citu leģitīmu mērķu sasniegšanu, visupirms nepieciešams noteikt, kādi ir vispārējie noguldījumu garantiju sistēmas mērķi. Proti, svarīgākie noguldījumu garantiju sistēmas mērķi ir, pirmkārt, aizsargāt tos noguldītājus, kuriem noguldījuma zaudēšana izraisītu būtisku finansiālās situācijas pasliktināšanos; otrkārt, samazināt noguldītājiem nepieciešamību pastāvīgi sekot līdzi savas kredītiestādes maksātspējas un finansiālā stāvokļa rādītājiem; treškārt, sniegt noguldītājiem ātru un efektīvu finansiālo aizsardzību noguldījumu nepieejamības gadījumā; ceturtkārt, aizsargāt valsts finanšu sistēmas stabilitāti un tautsaimniecību kopumā, samazinot risku, ka vienas kredītiestādes finansiālās grūtības var novest pie masveida panikas un noguldījumu izņemšanas no citām kredītiestādēm (sk.: Wood P. R. Regulation of International Finance. London: Sweet & Maxwell, 2007, p. 685). Ievērojot minētos mērķus, likumdevējs ir tiesīgs tiesību aktos noteikt gan to personu loku, kurām sniedzama finansiālā aizsardzība, gan izmaksājamās atlīdzības apmēru, gan arī tās piešķiršanas kārtību. Tātad likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī to, ka atsevišķām noguldītāju kategorijām noguldījumu nepieejamības gadījumā finansiālā aizsardzība var tikt liegta. Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Eiropas Savienības tiesību akti, ciktāl netiek skarti Satversmes pamatprincipi, ir jāņem vērā, gan piemērojot un interpretējot nacionālos normatīvos aktus, gan novēršot iespējamās pretrunas starp Latvijas un Eiropas Savienības tiesībām. Izvērtējot nacionālo tiesību normu saturu, jāņem vērā Latvijas pārņemto Eiropas Savienības direktīvu prasības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 25.4. punktu un 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 13.3. punktu). Tā, piemēram, Direktīvas 94/19/EK normas, kuras netika grozītas ar Direktīvu 2009/14/EK, noteic, ka dalībvalstis ir tiesīgas neparedzēt noguldījumu garantiju aizsardzību noteiktām personu grupām, ja tās uzskata, ka šīm personu grupām īpaša finansiālā aizsardzība nav nepieciešama. Proti, Direktīvas 94/19/EK 7. panta otrā daļa un I pielikuma 7. punkts paredz, ka noguldījumu garantiju var neattiecināt, piemēram, uz kredītiestādes direktoru, vadītāju vai personiski atbildīgajām amatpersonām. Tādā veidā dalībvalstij ir piešķirta rīcības brīvība noteikt, kurām personu grupām noguldījumu garantija nav piešķirama. Nesniedzot noteiktām noguldītāju grupām likumā paredzēto aizsardzību kredītiestādes maksātnespējas gadījumā, tiek nodrošināta noguldījumu garantiju fonda līdzekļu racionāla un taupīga izmantošana. Turklāt Noguldījumu garantiju likuma 15. panta pirmā daļa paredz: ja noguldījumu garantiju fondā nepietiek līdzekļu garantētās atlīdzības izmaksāšanai, tad trūkstošie līdzekļi tiek piešķirti no valsts budžeta. Tādā veidā apstrīdētā norma papildus var būt vērsta arī uz valsts budžeta līdzekļu racionālu un taupīgu izmantošanu. Pēc Krājbankas darbības apturēšanas 2011. gada beigās bija jānodrošina aptuveni 335,6 miljoni latu (477,5 miljoni euro) garantētās atlīdzības izmaksai kredītiestādes klientiem. Tomēr noguldījumu garantiju fondā tobrīd bija uzkrāti tikai aptuveni 149,9 miljoni latu (213 miljoni euro). Šā iemesla dēļ aptuveni 185,6 miljonus latu (264 miljonus euro) noguldījumu garantiju fondam aizdeva Latvijas valsts, proti, Valsts kase, no valsts budžeta (sk. Komisijas 2011. gada un darba pārskata 22. un 23. lpp.). No minētā izriet, ka apstrīdētās normas radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis ir arī nodrošināt noguldījumu garantiju fonda un valsts budžeta līdzekļu saimniecisku izmantošanu un aizsargāt personas, kurām finanšu jomā nepieciešama sevišķa valsts aizsardzība. Līdz ar to apstrīdētā norma aizsargā sabiedrības labklājības intereses un citu personu tiesības.