2. Article

Svetlana Ovčiņņikova (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka viņa līdz 2011. gada 21. novembrim akciju sabiedrībā "Latvijas Krājbanka" (turpmāk - Krājbanka) ieņēmusi valdes locekļa amatu. Krājbankā Pieteikuma iesniedzējai arī bijuši noguldījumi vairāku desmitu tūkstošu euro apmērā. Pēc tam, kad Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk - Komisija) pieņēmusi lēmumu par noguldījumu nepieejamības iestāšanos Krājbankā un daļēju garantēto atlīdzību izmaksu tās noguldītājiem, Pieteikuma iesniedzēja vērsusies Komisijā ar lūgumu izmaksāt garantēto atlīdzību. Tomēr Komisija, pamatojoties uz apstrīdēto normu, garantētās atlīdzības izmaksu atteikusi. Šis Komisijas lēmums ticis pārsūdzēts administratīvajā tiesā, kura to atzinusi par tiesisku. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka garantētās atlīdzības izmaksa paredzēta visiem noguldītājiem Noguldījumu garantiju likuma 3. panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā. Līdz ar to vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties visas tās personas, kurām noguldījumu nepieejamības iestāšanās brīdī ir noguldījumi kredītiestādē. Savukārt tā paša likuma 17. panta 4. punkts paredzot atšķirīgu attieksmi pret minētajām personām, proti, garantētā atlīdzība netiek izmaksāta noguldījumu piesaistītāja valdes locekļiem. Apstrīdētajā normā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei esot leģitīms mērķis - radīt nelabvēlīgas mantiskas sekas tām personām, kas veicinājušas noguldījumu nepieejamības iestāšanos. Tādējādi kredītiestādes valdes locekļi tiekot atturēti no tādu darbību veikšanas, kuras varētu nelabvēlīgi ietekmēt kredītiestādes maksātspēju. Tomēr minētā atšķirīgā attieksme neesot samērīga, jo likumdevēja lietotie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, normatīvie akti neuzliekot kredītiestādes valdes loceklim par pienākumu noguldīt visus savus finanšu līdzekļus kredītiestādē, kurā tas pilda valdes locekļa amata pienākumus. Tātad gadījumā, ja valdes loceklis būtu izdarījis noguldījumus citā kredītiestādē, viņš nezaudētu tiesības brīvi ar tiem rīkoties. Turklāt esot pietiekams pamats uzskatīt, ka tad, ja kredītiestādes valdes loceklim būtu zināmi apstākļi, kas var apdraudēt šīs kredītiestādes maksātspēju, viņš savus noguldījumus būtu nodevis citam noguldījumu piesaistītājam. Tā kā valdes loceklim nav pienākuma visus savus finanšu līdzekļus noguldīt kredītiestādē, kurā tas ieņem attiecīgo amatu, apstrīdētā norma nevarot kalpot par līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai. Turklāt apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi varot sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, apstrīdētā norma nešķirojot nelabvēlīgās sekas atkarībā no katra valdes locekļa vainas un personīgās atbildības pakāpes. Līdz ar to šīs normas nelabvēlīgās sekas vienādi skarot gan tos valdes locekļus, kuri ar savu rīcību veicinājuši noguldījumu nepieejamības iestāšanos, gan arī tos valdes locekļus, kuri atbild par tādiem kredītiestādes darbības jautājumiem, kas tieši neskar noguldījumu pieejamību. Tādējādi leģitīmais mērķis varot tikt sasniegts, diferencējot garantētās atlīdzības izmaksu atkarībā no katra valdes locekļa vainas pakāpes, kas konstatēta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu krimināllietā. Šāda atbildības dalīšana atkarībā no valdes locekļa vainas pakāpes liegtu saņemt garantēto atlīdzību personām, kuru bezdarbības dēļ nav nodrošināta pareiza kredītiestādes vadība. Labums, ko no apstrīdētās normas iegūst sabiedrība, esot neliels un izpaužoties finanšu stabilitātē, kā arī uzticībā kredītiestādēm. Tomēr gadījumā, kad valdes loceklis nav rīkojies prettiesiski vai nolaidīgi, neesot konstatējams arī nekāds sabiedrības ieguvums no tā, ka šai personai tiek liegta garantētā atlīdzība.