3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētā norma Noguldījumu garantiju likumā ietverta ar 2009. gada 4. jūnija likumu "Grozījumi Noguldījumu garantiju likumā". Likumprojektu Saeimā iesniedzis Ministru kabinets, un tā anotācijā minēts, ka šādi likuma grozījumi nepieciešami, lai precizētu noguldītājiem izmaksājamās garantētās atlīdzības procedūru. Tāpat anotācijā esot norādīts uz Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija direktīvu 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām (turpmāk - Direktīva 94/19/EK), kura pieļaujot tāda tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kāds ietverts apstrīdētajā normā. Lai gan apstrīdētā norma ir spēkā kopš 2009. gada 20. jūnija, līdzīga satura regulējums jau bijis ietverts Fizisko personu noguldījumu garantiju likuma 17. panta pirmās daļas 2. punkta sākotnējā redakcijā, kas bijusi spēkā līdz 2003. gada 1. janvārim. Noguldījumu garantiju likuma 17. pantā esot noteikti izņēmuma gadījumi, kad garantētā atlīdzība netiek izmaksāta. Līdz ar to Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas visas personas, kurām ir noguldījumi kredītiestādē. Saeima arī atzīst, ka apstrīdētā norma pret kredītiestādes valdes locekļiem, kuriem ir noguldījumi attiecīgajā kredītiestādē, paredz citādu attieksmi nekā pret citiem noguldītājiem. Taču šādai atšķirīgai attieksmei esot leģitīms mērķis un saprātīgs pamats. Ar apstrīdēto normu paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot preventīvi atturēt kredītiestādes valdes locekļus no tādu darbību veikšanas, kuras nelabvēlīgi ietekmētu kredītiestādes maksātspēju. Līdz ar to minētie ierobežojumi esot noteikti leģitīma mērķa dēļ - lai aizsargātu sabiedrības labklājību un citu cilvēku tiesības. Apstrīdētajā normā paredzētais regulējums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo valdes loceklim kā kredītiestādes uzticības personai jāsekmē attiecīgās kredītiestādes ekonomisko interešu īstenošana. Līdz ar to valdes locekļiem vajagot būt lojāliem pret kredītiestādi un katram no viņiem vajagot savus pienākumus pildīt kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Noguldījumu piesaistītāja maksātnespēja esot lielā mērā saistāma ar tā valdes locekļu darbību. Ja iestājusies noguldījumu piesaistītāja maksātnespēja, tad, visticamāk, tā valdes locekļi nav veikuši savus pienākumus kā krietni un rūpīgi saimnieki. Apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tāpat apstrīdētā norma nodrošinot to, ka labums, kuru gūst sabiedrība, ir lielāks par atsevišķas personas tiesībām nodarīto kaitējumu. Valdes loceklis esot sabiedrības dalībnieku uzticības persona, kurai uzticēta svešas mantas pārvaldīšana. Uzdevums pildīt savus pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam nozīmējot to, ka valdes locekļi atbild par katru neuzmanību. Ja iestājusies noguldījumu nepieejamība, tas nozīmējot, ka noguldījumu piesaistītāja valdes locekļi nav pienācīgi veikuši savus amata pienākumus. Šajā gadījumā nebūtu taisnīgi, ja valdes locekļu personiskie noguldījumi būtu aizsargāti tāpat kā jebkura cita noguldītāja noguldījumi. Kredītiestāžu darbība esot saistīta ar komerciālu risku, un esot iespējami gadījumi, kad kredītiestādei rodas finansiālas grūtības vai tā vairs nespēj pildīt savas saistības. Kredītiestāžu jomā esot jārēķinās ar šāda komercdarbības riska iespējamību. Tieši noguldījumu piesaistītāja valdes locekļiem viņu specifisko zināšanu un profesionālās pieredzes dēļ esot pienākums apzināties kredītiestāžu riskus un pievērst lielāku uzmanību rīcībai ar saviem finanšu līdzekļiem.