5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo teikumu. Izskatāmajā lietā vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties visas tās personas, kurām ir noguldījumi kredītiestādē brīdī, kad iestājusies noguldījumu nepieejamība. Tā kā Pieteikuma iesniedzējai līdz Krājbankas darbības apturēšanai bijuši noguldījumi šajā kredītiestādē, viņa esot salīdzināma ar citiem Krājbankas noguldītājiem. Savukārt ar apstrīdēto normu radītā atšķirīgā attieksme izpaužoties tādējādi, ka Pieteikuma iesniedzējai nav tiesību saņemt garantēto atlīdzību par saviem noguldījumiem. Proti, Pieteikuma iesniedzējas kā noguldījumu piesaistītāja valdes locekles tiesības uz garantēto atlīdzību esot ierobežotas. Tomēr ar apstrīdēto normu radītajai atšķirīgajai attieksmei esot leģitīms mērķis un tā esot samērīga. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot preventīvi atturēt kredītiestādes valdes locekļus no tādu darbību veikšanas, kuras varētu nelabvēlīgi ietekmēt kredītiestādes maksātspēju. Savukārt konkrētas kredītiestādes maksātnespēja varot novest pie valsts finanšu stabilitātes apdraudējuma. Līdz ar to varot secināt, ka apstrīdētā norma pieņemta nolūkā aizsargāt sabiedrības labklājību un citu cilvēku tiesības. Likumdevēja noteiktais ierobežojums valdes locekļa tiesībām saņemt garantēto atlīdzību esot atzīstams par piemērotu līdzekli, lai liktu katram valdes loceklim ar sevišķu atbildību izturēties pret attiecīgā noguldījumu piesaistītāja noguldījumiem. Apstrīdētā norma pastiprinot valdes locekļu atbildību un nodrošinot valsts finanšu sistēmas stabilitāti. Tiesībsargs norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas piedāvātais saudzējošākais līdzeklis neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, konstatētā valdes locekļa kriminālatbildība par attiecīgā noguldījumu piesaistītāja noguldījumu nepieejamības iestāšanos neaizstājot viņa civiltiesisko atbildību, bet ne katrā gadījumā, kad iestājas valdes locekļa atbildība par kredītiestādei nodarītajiem zaudējumiem, būšot konstatējamas arī noziedzīga nodarījuma pazīmes. Arī labums, ko no apstrīdētās normas pastāvēšanas iegūst sabiedrība, esot lielāks par personai nodarītajiem zaudējumiem. Tiesiskā valstī neesot iedomājama tāda situācija, ka noguldītājs, kurš piedalījies noguldījumu piesaistītāja darbības plānošanā, vadībā un kontrolē un tieši vai netieši veicinājis noguldījumu nepieejamības iestāšanos, varētu prasīt sev tādu pašu tiesisko aizsardzību kā jebkurš cits noguldītājs. Šāds risinājums varētu palielināt kredītiestāžu maksātnespējas risku un apdraudēt citu noguldītāju tiesības uz savu noguldījumu pieejamību.