14. Article

Latvijas Vecāku kustība;

(174)) Lai gan iepriekšējos gados profesionālajās izglītības programmās vērojams izglītojamo īpatsvara pieaugums par 5,7%, vispārējā vidējā izglītībā un profesionālajā vidējā izglītībā iesaistīto izglītojamo īpatsvars nav līdzvērtīgs. 2012.gadā izglītojamo skaita attiecība vispārējā un profesionālajā izglītībā vidējās izglītības posmā bija aptuveni 61:39. Pastāv disproporcija starp vispārējās izglītības un profesionālās izglītības programmu izvēli pēc pamatskolas. Līdz 2020.gadam plānots mainīt izglītojamo skaita proporciju profesionālajā izglītībā un vispārējā izglītībā par labu profesionālajai izglītībai no attiecības 39/61 (2012.gadā) uz attiecību 50/50 (2020.gadā), tādējādi nodrošinot kvalificēta darbaspēka īpatsvara pieaugumu.
(175)) Saskaņā ar EM prognozēm, turpmākajos gados vislielākās problēmas atrast darbu būs iedzīvotājiem bez profesionālās kvalifikācijas – pieaug profesionālās izglītības loma jauniešu bezdarba mazināšanā.
(176)) Mācību prakses profesionālajā izglītībā pēc to satura tiek iedalītas trīs grupās: 1) praktiskie un laboratorijas darbi mācību priekšmetos saskaņā ar izglītības programmu, kas tiek organizēti visas izglītības programmas apguves laikā; 2) praktiskās mācības un 3) kvalifikācijas prakse, kas atbilstoši izglītības programmai parasti tiek organizēti 3. un 4.kursā. Saskaņā ar IZM datiem praktiskās mācības uzņēmumos tiek organizētas 27% gadījumu, kvalifikācijas prakses – 94% gadījumu (sk. attēlu Nr.16).
(177)) Sākot ar 2013./2014.mācību gadu darba vidē balstītas mācības uzsākts īstenot 6 profesionālās izglītības iestādēs (Jelgavas tehnikums, Jelgavas Amatu vidusskola, Valmieras profesionālā vidusskola, Ogres tehnikums, Ventspils tehnikums, PIKC Rīgas Valsts tehnikums), kas paredz, ka vairāk nekā pusi no mācību programmas satura audzēkņi apgūst uzņēmumos. Pilotprojekts tiek īstenots 17 izglītības programmās, tā īstenošanā ir iesaistīti 140 audzēkņi un 29 uzņēmumi.
(178)) Darba vidē balstītu mācību ieviešana ir Latvijas izglītības un nodarbinātības politikas prioritāte. Profesionālo izglītību un nodarbinātību aplūko integrētā veidā kā vienota procesa neatņemamas sastāvdaļas, uzsverot darba devēju un sociālo partneru iesaistes nepieciešamību un nozīmību jau agrīnās profesionālās izglītības īstenošanas stadijās, tajā skaitā attiecībā uz profesionālās izglītības saturu un tā īstenošana formām. Izmantojot pilotprojektu pieredzi, plānots paplašināt darba vidē balstītu mācību īstenošanu citās PII77 un attīstīt darba vidē balstītas mācības modeli.
(179)) 2014.gada aprīlī IZM ir izsludinājusi grozījumus Profesionālās izglītības likumā78, ar kuriem tiek plānots nostiprināt darba vidē balstītu mācību īstenošanu kā vienu no mācību formām, kā arī informatīvo ziņojumu "Par darba vidē balstītu mācību īstenošanas iespējām Latvijas profesionālās izglītības attīstības kontekstā"79, kurā sniegta analīze par darba vidē balstītu mācību ieviešanas iespējām Latvijas profesionālajā izglītībā, kā arī informācija par uzsāktajiem darba vidē balstītu mācību īstenošanas pasākumiem, potenciālajiem ieguvumiem un problemātiskajiem jautājumiem.
(180)) Demogrāfisko un jauniešu nodarbinātības procesu kontekstā īpaši aktuāli ir profesionālās izglītības pārvaldības jautājumi, ņemot vērā to, ka daudzi profesionālās izglītības jautājumi efektīvāk risināmi ciešā sadarbībā ar darba devējiem, reģionālajiem sadarbības partneriem, un it īpaši nelielām profesionālās izglītības iestādēm būtiski pieaug pašvaldības loma šo izglītība iestāžu darbības efektīvai nodrošināšanai racionālas līdzekļu izmantošanas un vietējo ekonomisko un nodarbinātības procesu kontekstā.
(181)) Profesionālās izglītības pievilcību negatīvi ietekmē tas, ka daļai profesionālās izglītības iestāžu mācību vide joprojām neatbilst mūsdienu prasībām, un vērojams visai zems profesionālās izglītības prestižs, tāpēc lielākā daļa pamatskolas beidzēju izvēlas turpināt mācības vispārējās vidējās izglītības iestādēs, nevis profesionālās izglītības iestādēs.
(182)) Profesionālās izglītības programmu kvalitāti nosaka darba tirgus prasībām atbilstoši profesionālās izglītības programmu standarti, mācību vide un atbilstoša pedagogu un prakšu vadītāju kvalifikācija. Profesionālās izglītības iestādēs 2013./2014.mācību gadā strādā 4061 pedagogs, no kuriem 2318 ir profesionālās izglītības skolotāji (57,1%), 1011 (24,9%) – vispārējās izglītības skolotāji un 732 (18%) pārējie pedagogi. No kopējā pedagogu skaita profesionālās izglītības iestādēs pamatdarbā ar vidējo izglītību ir 8%, ar augstāko izglītību un tai pielīdzināto izglītību ir 91%, bet zinātņu doktori no kopējā skaita ir 1%. Vērtējot pedagogu vecuma struktūru, joprojām liela daļa pedagogu ir vecāki par 50 gadiem (no kopējā pedagogu skaita pamatdarbā profesionālās izglītības iestādēs vecumā līdz 34 gadiem ir 14,52%, vecuma grupā no 35 līdz 54 gadiem ir 46,53%, savukārt 55 gadīgi un vecāki pedagogi no kopējā skaita veido 38,94%). Izglītības jomā nodarbināto dzimumu sadalījums ir mainījies nebūtiski, joprojām pedagogu amatos dominē sievietes.
(183)) 2013.gada beigās noslēdzās KP fondu 1.2.1.1.2.apakšaktivitātes "Profesionālajā izglītībā iesaistīto pedagogu kompetences paaugstināšana" Valsts izglītības satura centra īstenotais projekts "Profesionālo mācību priekšmetu pedagogu un prakses vadītāju teorētisko zināšanu un praktisko kompetenču paaugstināšana". Minētā projekta priekšizpētes rezultāti liecināja, ka visiem profesionālo mācību priekšmetu pedagogiem neatkarīgi no vecuma un dzimuma nepieciešams pilnveidot teorētiskās zināšanas, praktiskās iemaņas un profesionālās kompetences nozarē vai profesijā, kā rezultātā tika iegūta informācija par pedagogu nepieciešamību pilnveidot zināšanas šādās jomās: jaunākās iekārtas, tehnoloģijas un materiāli nozarē atbilstoši šī brīža darba tirgus aktualitātēm, pedagoģija, psiholoģija, sazināšanās prasme, darba tiesiskās attiecības, darba vide, darba drošība un aizsardzība, uzņēmējdarbības uzsākšana un attīstīšana. Priekšizpētes rezultātā tika noteiktas 9 tautsaimniecībā prioritārās nozares un apakšnozares, kurās tika piedāvāta kompetenču pilnveide un stažēšanās.
(184)) Projekta ietvaros 1428 pedagogiem un prakšu vadītājiem tika nodrošināta teorētisko zināšanu kompetenču pilnveide, 1827 pedagogiem un prakšu vadītājiem praktisko kompetenču pilnveide, t.sk. 327 pedagogi un prakšu vadītāji stažējušies Latvijas uzņēmumos, profesionālajās organizācijās un profesionālās izglītības kompetences centros un 122 pedagogi un prakšu vadītāji stažējušies ES dalībvalstu uzņēmumos, profesionālajās organizācijās un profesionālās izglītības kompetences centros. Projekta ietvaros ne visiem pedagogiem un prakšu vadītājiem un ne visām nozarēm bija iespēja celt kvalifikāciju, t.sk. ierobežotā apjomā bija iespējams īstenot stažēšanās pasākumus. Lai nodrošinātu kompleksu profesionālās izglītības pedagogu un prakses vadītāju kompetenču paaugstināšanu, nepieciešams turpināt pedagogu un prakšu vadītāju profesionālās kompetences pilnveidi atbilstoši darba tirgus tendencēm un sekmīgai darba vidē balstītu mācību ieviešanai, t.sk. veicinot līdera spējas, radošumu, IKT un svešvalodu prasmes, un kapacitātes stiprināšanu pieaugušo izglītībā.
(185)) Kā viens no efektīvākajiem veidiem profesionālo iemaņu pilnveidē 2007.–2013.gada plānošanas perioda ietvaros ir atzīta pedagogu un prakšu vadītāju stažēšanās.
(186)) Papildus tam KP fondu 1.2.2.3.2.apakšaktivitātes "Atbalsts izglītības pētījumiem" Valsts izglītības attīstības aģentūras projekta ietvaros Latvija ir iesaistīta Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas 2013.gada izglītības pētījumā – Starptautiskais mācību vides pētījums TALIS – par skolotāju darba apstākļiem un mācību vidi skolā. Tā mērķis ir sniegt pētījuma dalībvalstīm nepieciešamo informāciju, lai izstrādātu izglītības politiku skolotāju darba kvalitātes un skolu efektivitātes paaugstināšanai. TALIS 2013 norisinās no 2011.–2014.gadam ar datu ieguvi 2013.gadā. Minētā starptautiskā pētījuma rezultāti tiks ņemti vērā, plānojot atbalstu skolu pārvaldības pilnveidei, pedagogu profesionālajai pilnveidei un skolēnu sasniegumu dinamikai. Profesionālās izglītības programmu kvalitāti raksturo kvalifikācijas eksāmenu rezultāti. Lai kvalifikācijas eksāmens būtu nokārtots, audzēknim jāsaņem vismaz 5 balles. 2010./2011.mācību gadā 58% audzēkņi no kopējā audzēkņu skaita, kas kārtojuši kvalifikācijas eksāmenu, tā vērtējumā saņēma 7 balles un vairāk, t.i., virs vidējā80. Mērķis 2023.gadā ir 66%. Lai iegūtu vai noturētu profesionālās izglītības kompetences centra statusu, izglītības iestādei jānodrošina, ka tās audzēkņu mācību sasniegumu vidējais vērtējums pēdējo divu mācību gadu laikā centralizētajos profesionālās kvalifikācijas eksāmenos nav zemāks par valsts profesionālās izglītības standartā noteikto optimālo apguves līmeni.
(187)) 2007.–2013.gada plānošanas perioda 1.2.1.1.1.apakšaktivitātes81 ietvaros tika uzsākta profesionālās izglītības satura reforma. 2011.gadā tika izveidotas 12 Nozaru ekspertu padomes (NEP) un attīstīta sadarbība starp profesionālajā izglītībā iesaistītajām institūcijām, valsts struktūrām, darba devējiem un darba ņēmējiem. Projekta rezultātā tika izveidoti nozaru apraksti82 un nozares kvalifikāciju struktūras (ietilpst profesijas vispārējais raksturojums un nozares saistīto profesiju karte), pamatojoties uz kuriem ir iespējams noteikt nozares pamatprofesijas, to specializācijas un saistītās profesijas. Nozares izpēte ir pamats, lai kopā ar nozares ekspertu padomēm izstrādātu vai aktualizētu profesijas standartus, izstrādātu profesionālās kvalifikācijas pamatprasības pārējām nozares saistīto profesiju kartes profesijām, pārstrukturizētu profesionālās izglītības saturu. ESF 1.2.1.1.1.apakšaktivitātes projekta ietvaros līdz 2014.gadam tiks izstrādāti vai aktualizēti 60 profesijas standarti un 20 profesionālās kvalifikācijas pamatprasības. 2014.gada aprīlī IZM ir izsludinājusi grozījumus Profesionālās izglītības likumā, ar kuriem likumdošanā iekļauts regulējums NEP darbībai.
(188)) Lai veicinātu jauniešu nodarbinātību un ātrāku iekļaušanos darba tirgū, 2007.–2013.gadā pilnveidots profesionālo programmu piedāvājums, attīstot profesionālās kvalifikācijas līmeņa ieguvi viena līdz pusotra mācību gada laikā.
(189)) Atbilstoši IZM rīcībā esošajiem datiem 2011./2012.mācību gadā no profesionālās izglītības iestādēm tika atskaitīti 14% audzēkņi no kopējā audzēkņu skaita, no tiem 16% tika atkaitīti, pārējot uz citu izglītības iestādi, 2% slimības dēļ, 16% nepietiekama mācību sasniegumu vērtējuma dēļ, 31% mācību iestādes neapmeklēšanas dēļ, 6% dzīvesvietas maiņas dēļ, 15% ģimenes apstākļu dēļ, 14% citu iemeslu dēļ83. Liela daļa audzēkņu profesionālās izglītības iestādēs ir no maznodrošinātām vai sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.
(190)) Profesionālās izglītības attīstība nepieciešama Latvijas tautsaimniecības izaugsmei. 2007.–2013.gada plānošanas perioda ietvaros, veicot investīcijas profesionālās izglītības infrastruktūrā, tās tika paredzētas prioritāro profesionālās izglītības programmu īstenošanai saskaņā ar Profesionālās izglītības iestāžu tīkla optimizācijas pamatnostādnēm 2010.–2015.gadam84 (prioritārās izglītības tematiskās jomas un programmu grupas tika nosauktas arī DP papildinājumā 85 un MK noteikumos par aktivitātes īstenošanu86. Kopā valstī periodā no 2007. līdz 2013.gadam tika izveidoti un 2014.gada 1.martā pastāvēja 11 profesionālās izglītības kompetenču centri, kas īsteno 66 prioritārās profesionālās izglītības programmas, un 18 nacionālas nozīmes profesionālās izglītības iestādes ar specializāciju kādā noteiktā jomā, kas īsteno 27 prioritārās PI programmas. Šobrīd 3.1.1.1.aktivitātes 1. un 2.kārtas ietvaros īstenotajos projektos tiek nodrošināta četru profesionālās izglītības kompetenču centru īstenoto prioritāro programmu pilna pabeigtība jeb 81% no kopējā prioritāro programmu skaita un trīs nacionālas nozīmes PI programmas jeb 37% no prioritāro programmu skaita, attiecīgi KP fondu 2014.–2020.gada plānošanas perioda plānoto investīciju rezultātā tiks nodrošināts, ka prioritārajās tematiskajās jomās un programmu grupās 100% profesionālās izglītības programmām ir modernizēta gan mācību vide, gan mācību aprīkojums.
(191)) NRP nosaka, ka strukturālo pārmaiņu profesionālajā izglītībā mērķis ir paaugstināt profesionālās izglītības kvalitāti, nodrošinot tās atbilstību darba tirgus prasībām, kā arī veicināt pieejamo resursu efektīvāku izmantošanu. Attiecīgi pastāv šādi izaicinājumi:
(192)) Vispārējā izglītība, priekšlaicīga skolas pamešanas prevencija un iekļaujošā izglītība : Saskaņā ar NRP Latvijas izglītības sistēma piedāvā pietiekami plašas un daudzveidīgas izglītības ieguves iespējas un programmas, tomēr daļa bērnu un jauniešu, kuri uzsākuši savam vecumam atbilstošas izglītības ieguvi, izglītības procesā sastopas ar dažādām problēmām, īpaši sociālekonomiskajām, un pamet mācības, turklāt bērniem un jauniešiem no sociāli nelabvēlīgas vides ir ierobežotāka pieeja ārpusskolas un interešu izglītības nodarbībām. 2013.gadā atbilstoši Eurostat datiem skolu nepabeigušo iedzīvotāju īpatsvars (vecuma grupā 18–24 gadi) Latvijā bija 9,8%.87 Latvijas nacionālais mērķis ir nodrošināt, ka 2020.gadā skolu nepabeigušo iedzīvotāju īpatsvars ir ne vairāk kā 10%. Papildus tam, saskaņā ar CSP datiem Latvijā 2013.gadā bija gandrīz 30000 jauniešu, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu, jeb 12,1% no kopējā jauniešu skaita vecumā 15–24 gadi88.
(193)) Izglītības kvalitātes valsts dienests apkopo datus par obligātā izglītības vecumā esošajiem bērniem, kuri nav reģistrēti nevienā izglītības iestādē. Minētie dati tiek ievietoti Valsts izglītības informācijas sistēmā, kur pašvaldības aktualizē informāciju par to teritorijās esošajiem bērniem. Dati ļauj secināt par izglītības pārtraukšanas iemesliem, kas tiek grupēti šādās kategorijās: ilgstoši slimojošie, bezvēsts prombūtnē, persona ar invaliditāti, adoptēts uz ārzemēm, izbraucis no valsts, anulēta deklarēta dzīvesvieta, pašvaldībai nav informācijas, nav norādīts statuss, un citu iemeslu dēļ. Esošā priekšlaicīgi skolas pamešanas monitoringa sistēma nav visaptveroša, tajā trūkst pilnīgas analīzes par priekšlaicīgi skolas pamešanas (early school leaving) un skolēnu atbiršanas (drop-out) iemesliem, kā arī par preventīvo pasākumu efektivitāti un atbilstību.
(194)) Atbilstoši Eurostat 2013.gada datiem 2011.gadā nabadzības un sociālās atstumtības risks Latvijā apdraud 43,6% bērnu un jauniešu vecumā līdz 18 gadiem, kas ir trešais augstākais rādītājs ES valstu vidū.89 Visvairāk Latvijas iedzīvotāju, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, vidū nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauti bērni, kuru vecākiem ir zems izglītības līmenis (52%).
(195)) OECD 2012.gada PISA pētījumu rezultāti liecina, ka bērniem skolās ārpus pilsētām ir sliktāki sociālekonomiskie apstākļi nekā pilsētu bērniem, kā arī skolēnu sasniegumi matemātikā, dabaszinātnēs un lasīšanā augstāki ir Rīgas skolu skolēniem, bet zemāki – lauku skolu skolēniem. Latvijas 15gadīgo skolēnu mācību sasniegumu atkarība no ģimenes materiālās labklājības, mājās pieejamajiem izglītības un kultūras resursiem, vecāku izglītības un profesijas pēdējos gados ir kļuvusi izteiktāka. Pirmo reizi kopš Latvijas dalības PISA pētījumos konstatēta sociāli ekonomiskās situācijas negatīvā ietekme uz izglītības kvalitāti. Pētnieki īpaši akcentē nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgu pieeju izglītību. Saskaņā ar izglītības izmaksu ietekmes uz skolēnu atbiršanu pamatskolās pētījuma90 datiem pāragri skolu pametušā jaunieša portretā līdztekus ekonomiskiem iemesliem minami arī psiholoģiski iemesli, kas izriet no ģimenes struktūras un ģimenes sociālā kapitāla.
(196)) Viens no skolas agrīnas pamešanas iemesliem ir nepietiekami attīstīta iekļaujošā izglītība. 2012.gadā vispārējās izglītības iestādēs bijuši integrēti 28% bērnu no kopējā bērnu ar speciālām vajadzībām skaita, kas apgūst vispārējo izglītību. Izglītojamo skaits, kas centralizētajos eksāmenos izmantojuši atbalsta pasākumus 2009./2010.mācību gadā, bija 30, bet 2012./2013.gadā tas pieauga līdz 53 audzēkņiem. Savukārt to skolēnu īpatsvars, kuri kārtoja valsts pārbaudes darbus ar atbalsta pasākumiem 2008./2009.gadā, bija 0,9%–3,03%, bet 2012./2013.gadā – 0,05%–3,46% (atkarībā no klases un priekšmeta). EK pasūtītajā pētījumā par personām ar speciālām vajadzībām un izglītību ES secināts, ka, neraugoties uz nepieciešamību izglītības sistēmām reaģēt uz dažādību un nodrošināt visu iedzīvotāju veiksmīgu iekļaušanu izglītības sistēmā, bērni un jaunieši ar speciālām vajadzībām ES bieži vien tiek ievietoti nošķirtās izglītības iestādes vai arī vispārizglītojošās skolās, kurās netiek nodrošināts atbilstošs pedagoģiskais atbalsts.91
(197)) ESI fondu 2007.–2013.gada plānošanas periodā ar ESI fondu ieguldījumu palīdzību atbalsts sociālās atstumtības un priekšlaicīgas mācību pamešanas mazināšanai92 tika sniegts atbalsta sistēmas izveidei izglītojamo ar funkcionāliem traucējumiem (speciālām vajadzībām) iekļaušanai izglītībā, kā rezultātā izveidoti 8 pašvaldību iekļaujošās izglītības atbalsta centri, un atbalsta sistēmas izveidei sociālās atstumtības riska mazināšanai visiem bērniem un jauniešiem skolās, kā rezultātā izstrādāta un aprobēta atbalsta sistēma 15 pašvaldībās. Atbalsta sistēmas ietvaros veiktais pētījums liecina, ka priekšlaicīgas mācību pamešanas risks ir ne tikai bērniem un jauniešiem ar speciālām vajadzībām, bet arī bērniem un jauniešiem ar uzvedības problēmām, sociāli ekonomiskām problēmām, kuriem trūkst ģimenes atbalsta un ir mācīšanās grūtības.
(198)) 2007.–2013.gada plānošanas perioda ietvaros, veicot ieguldījumus izglītības infrastruktūrā, tika paredzēts atbalsts 63 speciālo izglītības iestāžu infrastruktūras un mācību vides uzlabošanai un 36 vispārizglītojošo skolu pielāgošanai skolēniem ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī, pilnveidojot profesionālās izglītības iestādes, tika paredzēts atbalsts arī infrastruktūras pielāgošanai izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām. Lai veicinātu iekļaujošās izglītības attīstību, nepieciešams nodrošināt ne tikai infrastruktūru, kas veido fiziski pieejamas mācību iestādes, bet arī izglītot un nodrošināt ar metodisko un konsultatīvo atbalstu pedagogus darbā ar izglītojamajiem ar īpašām vajadzībām, kā arī attīstīt atbilstošus mācību līdzekļus. Lai veicinātu cilvēku ar speciālām vajadzībām integrāciju sabiedrībā un darba tirgū, ar atbalstu vispārējā izglītībā nepietiek. Ir nepieciešams radīt atbilstošu vidi un priekšnoteikumus arī profesijas apguvei.
(199)) Liela nozīme ir arī bērnu individuālo spēju atklāšanai un izkopšanai. OECD PISA 2006., 2009. un 2012.gada rezultāti parāda, ka Latvijā ir salīdzinoši neliels skolēnu ar augstiem sasniegumiem lasītprasmē, matemātikā un dabaszinātnēs īpatsvars, un šis skaits turpina samazināties.
(200)) Aktuāla ir OECD PISA pārbaudes darbos vāju sniegumu uzrādījušo jauniešu īpatsvara samazināšana. Kaut arī Latvija panākusi būtisku progresu dabaszinātnēs, aktuāla ir lasītprasmes un matemātikas kompetenču pilnveide, stratēģijas "Eiropa 2020" uzstādīto mērķu sasniegšana – līdz 2020.gadam nodrošināt, ka šajās trijās kompetencēs vājš sniegums ir tikai 15% attiecīgās grupas jauniešu.
(201)) Kopumā jauniešu līdzdalības aktivitāte Latvijā nav augsta – tikai aptuveni 1/4 jauniešu regulāri piedalās kādās sociālās, sabiedriskās vai interešu aktivitātēs. Nedaudz augstāka ir līdzdalība kultūras un izklaides pasākumos (koncerti, festivāli, kino, teātris, sporta sacensības u.tml.) – kopumā 35% jauniešu tādās piedalās vismaz reizi mēnesī, 24% jauniešu regulāri piedalās interešu aktivitātēs, 10% jauniešu ir aktīvi skolas aktivitātēs un tikai 6% – sabiedriskās un sociālās aktivitātēs93. Zema dalības motivācija dažādos brīvā laika pasākumos ir skaidrojama ar jauniešu uzvedības un sociālizācijas problēmām, zemu izglītības līmeni94.
(202)) Demogrāfijas ietekmē vidējā izglītībā 2014.–2020.gadā gaidāms nozīmīgs skolēnu skaita samazinājums, kas ietekmēs institucionālā tīkla pilnveidi, kurā svarīga loma ir pašvaldību, plānošanas reģionu un IZM sadarbībai. Saskaņā ar Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2014.–2020.gadam pirmsskolas izglītības un sākumskolas izglītības (1.–6.klase) iestādei jāatrodas iespējami tuvāk dzīvesvietai, savukārt vispārējā vidējā izglītība un profesionālā vidējā izglītība būtu koncentrējama reģionālas nozīmes pilsētās un novadu centros.
(203)) Būtiskākais izaicinājums izglītības sistēmai, sevišķi pamatizglītībā un vidējā izglītībā, ir 21.gs. prasmju attīstīšana un individualizēts mācību process, kas ilgtermiņā veicinās tautsaimniecības izaugsmi un Latvijas intelektuālā kapitāla konkurētspēju globālajā darba tirgū. Šobrīd, vērtējot pedagogu prasmju atbilstību 21.gadsimta mācību procesa vajadzībām, novērojams, ka lielāks uzsvars tiek likts uz dažādām starpdisciplinārām prasmēm un zināšanām, tai skaitā skolēnu motivācijas prasmes, starpdisciplināra mācību satura veidošanas prasmes, problēmrisināšanas prasmes, kritiskā domāšana, praktiska mācību satura veidošanas prasmes, komunikācijas prasmes ir tās, kuru nepieciešamība attīstīt tiek vērtēta visaugstāk. Šobrīd kā zemas tiek vērtētas tādas pedagogu prasmes kā skolēnu motivācijas prasmes (kopumā 23% uzskata, ka tās ir drīzāk vai ļoti sliktas), prasmes veidot starpdisciplināru mācību saturu (19%), problēmrisināšanas prasmes (19%), svešvalodu prasmes (19%) un kritiskā domāšana (18%)95. Kā liecina 2007.–2013.gada plānošanas perioda ietvaros īstenotā projekta "Pedagogu konkurētspējas veicināšanas izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos" rezultāti, visvairāk pedagogiem ir nepieciešams attīstīt tieši svešvalodu, IKT, projektu vadības un pedagoģisko stratēģijas prasmes. Pedagogu kvalifikācijas paaugstināšanas nepieciešamība tiek pamatota arī nacionālās likumdošanas prasībām96, saskaņā ar kurām pedagogiem jāpaaugstina sava kompetence vismaz reizi trijos gados.
(204)) Papildus esošajiem starptautiskajiem OECD vispārējās izglītības kvalitātes indikatoriem, uzsākta valsts mērogā vienotu vispārējās izglītības kvalitātes indikatoru izstrāde. Minēto indikatoru analīze, t.i., izglītības kvalitātes monitoringa sistēma, ļaus skolas līmenī iegūt salīdzināmus datus par sniegtās izglītības procesa stiprajām un vājajām pusēm, kā arī attiecīgi pilnveidot izglītības procesu kopumā, pilnveidot valsts pārbaužu datu bāzi, nodrošinot izglītības rezultātu pārskatāmību katrā izglītības posmā, sekojot katra skolēna mācību sasniegumu dinamikai.
(205)) Nākamajos attēlos atspoguļots esošo izglītības iestāžu tīkls 2013.gadā, kas demogrāfijas iespaidā liecina par nepieciešamību pilnveidot Latvijas vispārizglītojošo skolu tīklu, uzlabojot resursu pārvaldības efektivitāti, attīstot izglītības iestāžu institucionālo izcilību un resursu konsolidāciju.
(206)) Viena no izglītības kompetencēm ir karjeras izglītība.
(207)) 2007.gadā izveidota Nacionālā izglītības iespēju datubāze "NIID.LV", kuras mērķis ir sniegt informāciju par izglītības iespējām Latvijā. Datubāzē pieejama informācija par studiju programmām augstākās izglītības, profesionālās izglītības, kā arī pieaugušo izglītības iestādēs.
(208)) Izglītības politikas īstenošanas ietvaros aktīvi strādāts, lai nodrošinātu to cilvēku skaita pieaugumu, kas ieguvuši karjeras konsultanta kvalifikāciju. 2009.–2012.gadā karjeras konsultanta kvalifikāciju ieguva vismaz 110 cilvēku (pārsniegts rezultatīvais rādītājs par 46%). Rezultatīvā rādītāja sasniegšanu spēcīgi ietekmēja valsts nodrošinātais finansiālais atbalsts studentiem, kas izvēlējās iegūt karjeras konsultanta kvalifikāciju.
(209)) Tika nodrošināta pedagogu – karjeras konsultantu darbība vispārējās izglītības iestādēs. 2013.gadā 66 pedagogi – karjeras konsultanti tika nodarbināti 807 vispārizglītojošajās mācību iestādēs. Vispārējās izglītības iestādes viena karjeras konsultanta un izglītojamo skaita attiecība veidoja viens pret 700 izglītojamiem, savukārt profesionālajās izglītības iestādēs uz vienu karjeras konsultantu bija 500 audzēkņu.
(210)) Tomēr 2012.gadā nav izdevies sasniegt noteikto mērķi: lai gan 3 800 skolotāju apguvuši profesionālās pilnveides kursus karjeras izglītības īstenošanā, nav izveidoti plānotie 48 karjeras informācijas centri profesionālajās un vispārējās vidējās izglītības iestādēs. Nav bijis iespējams iesaistīt karjeras izglītības pasākumos 500 000 bērnu un jauniešu, kā bija plānots.
(211)) Ņemot vērā, ka 2007.–2013.gada KP fondu plānošanas periodā netika sniegts atbalsts karjeras izglītībai, vērojams kvalitatīvas karjeras izglītības trūkums, jo īpaši, pamata vispārējā un profesionālajā izglītībā visā Latvijā. Jau 2008.gada 21.novembra Eiropas Padomes rezolūcijā par politikas nostādņu, sistēmu un prakses uzlabošanu karjeras atbalsta jomā uzsvērts, ka visiem Eiropas pilsoņiem jānodrošina piekļuve karjeras atbalsta pakalpojumiem, īpašu uzmanību pievēršot riska grupām un cilvēkiem ar speciālām vajadzībām.
(212)) Balstoties uz ESI fondu 2007.–2013.gada plānošanas perioda veiktajām investīcijām augstākās izglītības, vispārējās izglītības un profesionālās izglītības infrastruktūrā, tiek plānotas investīcijas izglītības infrastruktūras turpmākā modernizācijā ESI fondu 2014.–2020.gada plānošanas periodā. Lai nodrošinātu ERAF investīciju izmantošanas efektivitāti un mērķtiecīgumu, tika izstrādāts Rīcības plāns izglītības infrastruktūras kartējuma izstrādei, kas tiek iekļauts 11.pielikumā. Kartējuma izstrādes ietvaros tiks nodrošināta visu izglītības līmeņu ieguldījumu infrastruktūrā analīze, sniedzot vajadzību izvērtējamu.
(213)) Mūžizglītībā iesaistījušos iedzīvotāju skaits, tāpat kā nodarbināto iedzīvotāju skaits, kas pilnveido savu profesionālo kompetenci tālākizglītībā, joprojām saglabājas zems. 2012.gadā pieaugušo (vecumā no 25–64 gadiem) dalība izglītības procesā palielinājusies, sasniedzot 7% (2011.gadā – 5,0%)97. Tomēr Latvijas sasniegums joprojām atpaliek no Eiropas vidējā rādītāja – 8,9%. Saskaņā ar Pieaugušo izglītības apsekojuma datiem 2011.gadā iedzīvotāji, kuri vēlējās piedalīties izglītības aktivitātēs, kā kavējošus minēja šādus faktorus: pārāk lielas izmaksas – 53,3% nevarēja tās atļauties, 35,0% nevarēja savienot mācības ar darbu un 30,8% – ar ģimenes apstākļiem. Papildus tam, atbilstoši CSP datiem98 kā galvenie šķēršļi, kas kavē iesaistīšanos pieaugušo neformālajā izglītībā, tiek norādīti augsta mācību maksa – 11,4%, laika grafiks – 7,1%, nav piemērotas programmas – 4%, ģimenes apstākļi – 3,6%, prasības attiecībā uz iepriekšējo izglītību – 2,6% un mācību attālums – 1,3% .
(214)) Kā liecina CSP dati, būtiskas atšķirības vērojamas reģionālajā griezumā – 35,7% Rīgas reģiona un 17,3% Pierīgas reģiona pieaugušie iesaistījušies dažādos formālās un neformālās izglītības pasākumos, savukārt zemākā līdzdalība pieaugušo izglītībā vērojama Kurzemes reģionā – 10%, Vidzemes reģionā – 10,9%, Zemgales reģionā – 12,6% un Latgales reģionā – 13,5%. Pastāv arī atšķirības dzimumu, vecuma un iegūtās izglītības griezumā. Saskaņā ar CSP datiem 37,4% sieviešu un tikai 26,9% vīriešu iesaistās formālās un neformālās izglītības pasākumos. Otra atšķirība vērojama iegūtās izglītības līmenī – ja 54,3% personu ar augstāko izglītību iesaistījušies mūžizglītībā, tad tikai 10,6% personu ar pamatizglītību vai bez tās iesaistījušies formālās un neformālās izglītības pasākumos. Tāpat arī jāatzīmē izmaiņas personu iesaistē mūžizglītībā pēc to vecuma: vecumā no 25 līdz 34 gadiem –38% personas, vecumā no 35 līdz 54 gadiem – 34.6% un vecumā no 55 līdz 64 gadiem –19.9%.
(215)) Atbilstoši EM vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognozēm vidējā termiņā saglabāsies jūtamas disproporcijas starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu. Dažās profesijās jau pašlaik vērojams atbilstošas kvalifikācijas darbaspēka trūkums, un vienlaikus ir jomas, kur pastāv būtisks darbaspēka pārpalikums. Saglabājoties pašreizējai darbaspēka sagatavošanas struktūrai, ir identificētas četras galvenās darba tirgus disproporcijas:
(216)) Ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits 25–64 gadu vecumā 2012.gadā bija 779,3 tūkst. cilvēku. Atbilstoši EM rīcībā esošajai informācijai, saglabājoties pašreizējai darbaspēka sagatavošanas struktūrai, līdz 2020.gadam pārkvalifikācija būs nepieciešama 120 tūkst. personu.
(217)) ESI fondu 2007.–2013.gada plānošanas perioda ietvaros lielākais atbalsts mūžizglītībai tika nodrošināts, īstenojot bezdarbnieku un darba meklētāju apmācības, līdz 2013.gada beigām iesaistot 133 tūkst. bezdarbnieku un 5800 bezdarba riskam pakļautas personas. ESF atbalstītos mūžizglītības pasākumos nodarinātām personām99, piedāvājot iespēju papildināt un pilnveidot darbam nepieciešamās prasmes un zināšanas profesionālās pilnveides un neformālās izglītības programmās, 2013.gadā piedalījās 6376 nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas (izņemot valsts civildienesta ierēdņus), savukārt kopumā no projekta īstenošanas sākuma (2010.gada jūlija) mūžizglītībā ar ESF atbalstu piedalījās 24914 nodarbinātas personas. 2013.gada sākumā tika precizēti atbalsta nosacījumi100, nosakot, ka uz atbalstu var pretendēt personas no 45 gadu vecuma vai personas, kam ir noteikta invaliditāte, vai personai ir divi vai vairāk nepilngadīgi bērni, vai persona ir atzīta par trūcīgu. Grozījumu rezultātā 42% no personām, kas 2013.gadā piedalījās ESF atbalstītajos mūžizglītības pasākumos, bija vecākas par 45 gadiem. ESF atbalstīto mūžizglītības pasākumu atbilstība darba tirgus vajadzībām nodrošināta, 2012.gadā101 uzdodot LM apmācību komisijai lemt par apmācību programmām bezdarba riskam pakļauto personu iesaistei mūžizglītībā.
(218)) Papildus tam, ESF atbalsts sniegts nodarbināto apmācībām komersantu konkurētspējas veicināšanai, individuāli un partnerībās organizētās apmācībās līdz 2013.gada beigām apmācībās iesaistot 20 615 personas. Atbalsta ietvaros tiek veidots komplekss nepieciešamo apmācību piedāvājums, zinot konkrētās nozares attīstības tendences tuvāko gadu laikā, kā rezultātā palielināta darbinieku atbildība un lojalitāte, produktivitāte konkrētā darba vietā. Sākot no 2012.gada noteikta prasība vismaz 20% finansējuma novirzīt jauniešu un 20% – reģionos ārpus Rīgas nodarbināto personu apmācībai.
(219)) Tāpat ESF atbalsts nodrošināts pedagogu profesionālās kompetences un kvalifikācijas paaugstināšanai saistībā ar jaunākajām tehnoloģijām un darba metodēm kādā konkrētā nozarē, kopumā apmācot 6263 vispārējās izglītības pedagogu un 20138 profesionālā izglītības pedagogus, kā arī 28 000 pedagogi saņēmuši atbalstu izglītības kvalitātes nodrošināšanai un profesionālās un sektorālās mobilitātes paaugstināšanai izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos.
(220)) Papildus augstākminētajam, lai veicinātu pieaugušo iedzīvotāju prasmju un kompetenču pilnveidi, IZM īsteno EK finansiālu atbalstītu ES Mūžizglītības programmas projektu "Eiropas programmas īstenošana pieaugušo izglītības jomā", kā ietvaros tiek izstrādāts mūžizglītības modelis. Projekta mērķis ir sekmēt sadarbību un izveidot vienotu koordināciju starp augstskolām, privātajiem partneriem, valsts, pašvaldību un nevalstiskajām institūcijām ar nolūku palielināt to pieaugušo iedzīvotāju skaitu, kuri savas dzīves laikā pilnveido savas prasmes, iemaņas un kvalifikāciju. Projekta ietvaros iedzīvotāji var saņemt arī individuālas karjeras konsultācijas, lai uzlabotu savu nodarbinātības statusu un mērķtiecīgi plānotu savu turpmāko dzīvi un karjeru.
(221)) Ņemot vērā 2007.–2013.gada plānošanas periodā apmācībām un konsultāciju pasākumiem iedalīto salīdzinoši nelielo ELFLA finansējumu, kā arī ekonomisko krīzi, šie pasākumi nav devuši vēlamo rezultātu darba tirgus prasībām atbilstošu, kvalificētu speciālistu sagatavošanā.
(222)) Nozīmīgākie pasākumi, kas raksturo mūžizglītības attīstību Latvijā, ir Nacionālās kvalifikāciju ietvarstruktūras izstrādes process un tās līmeņu pielīdzināšana Eiropas kvalifikāciju struktūrai, nodrošinot sistēmas pārēju uz mācīšanās rezultātiem balstītu izglītības modeli, ārpus formālās izglītības sistēmas apgūto zināšanu, prasmju un profesionālās kompetences novērtēšanas nodrošināšanu, kā arī otrās iespējas izglītības piedāvājums kā kompensējošs mehānisms izglītību priekšlaicīgi pametušo skaita samazināšanai un atbalsts darbinieku kvalifikācijas pilnveidošanai atbilstoši darba devēju prasībām, kas nepieciešams nodarbināto apmācībām nozaru ietvaros.
(223)) Šos izaicinājumus plānots risināt ar ieguldījumiem 10. tematiskā mērķa ietvaros.
(224)) Latvijas reģionālās politikas ilgtermiņa mērķi, kas noteikti stratēģijā "Latvija 2030", ir:
(225)) Latvijā līdzīgi kā citās valstīs ir teritorijas ar augstiem attīstības rādītājiem un teritorijas, kuras attīstībā atpaliek un līdz ar to pastāv būtiskas reģionālās attīstības atšķirības. Taču Latvijā pastāv pārāk lielas disproporcijas teritoriju attīstības rādītājos, kas ir ievērojamas arī ES mērogā. Saskaņā ar Eurostat datiem pēc reģionālā IKP uz vienu iedzīvotāju dispersijas102 NUTS 3 statistisko reģionu grupā Latvijai 2009. gadā bija ceturtais sliktākais rezultāts starp ES valstīm (43,3%). Līdzīgas tendences vērojamas arī citos teritoriju sociālekonomiskās attīstības rādītājos. Iedzīvotāju skaits 2000.–2011.gadā audzis tikai teritorijās ap galvaspilsētu, pārējā valsts teritorijā tas samazinājies; atsevišķās attālākās pašvaldībās kritums sasniedz pat 25–30% (Tautas skaitīšanas dati). Īpaši negatīvi ekonomiskās attīstības rādītāji vērojami Latgales reģionā.103
(226)) Galvaspilsētas Rīgas un tās apkārtnes attīstības rādītāji ir krasi augstāki nekā pārējā valsts teritorijā. Rīgas plānošanas reģiona IKP 2010.gadā veidoja divas trešdaļas jeb 66,9% no valsts kopējā IKP, pārējo reģionu daļas IKP bija robežās no 6,7 līdz 10,3%.104 Monocentriskā attīstība rada nelabvēlīgu vidi saimnieciskajai darbībai reģionos, veicina teritoriju depopulāciju un neefektīvu reģiona resursu izmantošanu. Turpinoties monocentriskai attīstībai, mazināsies Latvijas konkurētspēja, jo pieaugs darbaspēka un infrastruktūras izmaksas Rīgā, bet netiks izmantotas izaugsmes iespējas reģionos. Būtiski atšķirīgā ekonomiskā aktivitāte, pakalpojumu pieejamība un sasniedzamība rada atšķirīgus dzīves kvalitātes standartus un attīstības iespējas teritoriju iedzīvotājiem un veicina iedzīvotāju aizplūšanu no mazāk attīstītām uz attīstītākajām teritorijām, kas vēl vairāk samazina mazāk attīstīto teritoriju izaugsmes iespējas.
(227)) Lai mazinātu pārmērīgās disproporcijas reģionu starpā, stratēģija "Latvija 2030", NAP 2020 un Reģionālās politikas pamatnostādnes 2013.–2019.gadam kā risinājumu izvirza policentriskas attīstības veicināšanu, definējot nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centru (9+21 pilsēta) tīklu kā policentriskas apdzīvojuma struktūras pamatu. Jau pašlaik lielākā daļa valsts iedzīvotāju, saimnieciskās darbības aktivitāte, publiskie pakalpojumi, t.sk. izglītības iestādes, koncentrējas nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centros jeb pilsētās. 30 attīstības centru pašvaldībās raksturīga augsta valsts iedzīvotāju koncentrācija (71%), absolūta augstākās izglītības iestāžu koncentrācija (100%), liels ekonomiski aktīvo komersantu skaits (84% no visām valstī reģistrētajām komercsabiedrībām), augsts strādājošo īpatsvars (81% pamatdarbā strādājošo nodarbināti šajās pašvaldībās), tajās piesaistīta lielākā daļa ārvalstu tiešo investīciju apjoma (vairāk nekā 80%).
(228)) 2014.–2020.gada plānošanas periodā plānotie ieguldījumi ilgtspējīgā pilsētu attīstībā ir pēctecīgi 2007.–2013.gada plānošanas perioda investīcijām DP "Infrastruktūra un pakalpojumi" prioritātes "Policentriska attīstība" ietvaros ar mērķi paaugstināt attīstības centru konkurētspēju, ekonomisko un sociālo potenciālu, veicināt pakalpojumu pieejamību un sasniedzamību, attīstīt dzīves un darba vides pievilcības faktorus, kā arī veicināt iedzīvotāju mobilitāti. Prioritāte "Policentriska attīstība" tika veidota kā papildinoša visu trīs KP fondu 2007.–2013.gada plānošanas perioda DP ietvaros plānotajiem pasākumiem un aktivitātēm. Prioritātes ietvaros līdz 2014.gadam tika pabeigti vai atradās īstenošanas procesā 68 projekti, kuru atlase notika saskaņā ar pašvaldību integrētajām attīstības programmām (vietējām stratēģijām) un bottom-up principu. Šādas pieejas rezultātā ieguldījumi tika veikti pašvaldību publiskajā infrastruktūrā tādās vietās un jomās, kas vietējai pašvaldībai deva vislielāko efektu tās darbības optimizēšanā un attīstībā un ko pašvaldība nespētu īstenot, ja nebūtu pieejams ESI fondu finansējums. Gūtā pieredze, izmantojot bottom-up principu, tiks izmantota arī 2014.–2020.gada plānšanas periodā. Papildus 2014.–2020.gada plānošanas periodā pastiprināti tiks veicināti integrēti ieguldījumi, kas attīstīs saikni starp pilsētām un lauku rajoniem.
(229)) Pilsētas kalpo kā apkārtējo lauku teritoriju atbalsta centri, noieta tirgus lauksaimniecības produkcijai un dažādu pakalpojumu saņemšanas vietas lauku iedzīvotājiem. Ievērojama daļa lauku iedzīvotāju ikdienā dodas strādāt uz tuvējo pilsētu, savukārt lauki – kā lauksaimnieciskās un mežsaimnieciskās produkcijas ražošanas vieta, teritorija, kas sniedz rekreācijas iespējas pilsētu iedzīvotājiem, kvalitatīva dzīves telpa pilsētās strādājošajiem un teritorijas nelauksaimnieciskai uzņēmējdarbībai. Lauku teritorijas valstij nodrošina nozīmīgus resursus (energoresursus u.c.). Pilsētu un lauku savstarpējās saiknes un teritoriju abpusēji izdevīgas mijiedarbības iespējas nepieciešams izmantot pēc iespējas efektīvāk, tādējādi sekmējot gan pilsētu, gan lauku teritoriju pilnvērtīgu attīstību.
(230)) LAP 2014.–2020. pasākumā "Investīcijas materiālajos aktīvos", kas ir nozīmīgākās investīcijas, lauku reģionos plānots novirzīt arī pēc reģionālā principa, lai nodrošinātu vienmērīgu teritorijas attīstību. SVAA finansējumu LAP LEADER pieejas pasākumiem plānots proporcionāli vairāk novirzīt VRG, kuru teritorijā ir zemāks iedzīvotāju blīvums, lai veicinātu uzņēmējdarbības attīstību.
(231)) Vienlaikus jāuzsver, ka pilsētu – lauku mijiedarbība mazāk ir no augšas vadīts process, daudz lielākā mērā – vietējās (bottom-up) iniciatīvas jautājums. Papildus dabiski pastāvošajām funkcionālajām saitēm starp pilsētu – lauku teritorijām, dziļāka pilsētu – lauku partnerība ir pašvaldību sadarbības jautājums, t.sk. tā ir atkarīga no to spējas saskatīt kopīgas intereses, izaicinājumus un savstarpējo atkarību attīstības procesos, gatavības vienoties par saskaņotām/kopīgām rīcībām utt. (t.i., tā ir pašvaldību sadarbības forma). Pilsētu – lauku partnerība faktiski aptver funkcionālu teritoriju, kurā pastāv nozīmīgas savstarpējas saites (svārstmigrācija no darba uz dzīvesvietu utt.). Pilsētu – lauku partnerības centrā ir dažādu teritoriju esošā attīstības potenciāla pilnvērtīga izmantošana un savienošana vietējās attīstības sekmēšanai, tādējādi veicinot straujāku ekonomisko izaugsmi un augstāku dzīves kvalitāti.
(232)) Lai palielinātu Latvijas pilsētu ieguldījumu visas valsts teritorijas attīstībā, mazinātu iedzīvotāju aizplūšanu no pārējiem reģioniem uz Rīgu un tās apkārtējām pašvaldībām (kā arī uz citām valstīm), veicinātu pašu pilsētu izaugsmi un risinātu pilsētu attīstību kavējošās problēmas un īstenotu ESSBJR noteiktos mērķus, jāīsteno koordinētu pasākumu kopums, kas aptver iepriekš identificētos ekonomiskos, vides, klimata, demogrāfiskos un sociālos aspektus. Papildus jāveicina reģiona ar viszemākajiem attīstības rādītājiem – Latgales – attīstība, kā arī Reģionālās politikas pamatnostādnēs 2013.–2019.gadam noteiktās specifiskās mērķteritorijas – Baltijas jūras piekrastes – integrētu attīstību, efektīvāk izmantojot Latgales reģiona un piekrastes attīstības potenciālu un resursus. Atbalsta plānošanā tiek ievērots publisko pakalpojumu klāsts (jeb pakalpojumu "grozs"), kas paredz pakalpojumu teritoriālo diferenciāciju atbilstoši apdzīvoto vietu rangam, ievērojot principu, ka biežāk saņemamie pakalpojumi jānodrošina pēc iespējas zemākā apdzīvoto vietu grupā pēc ranga apdzīvojuma struktūrā, pakalpojumu raksturu, nozaru politiku prioritātes un kritērijus pakalpojumu apjomam un izvietojumam reģionos (piemēram, iedzīvotāju – pakalpojumu saņēmēju skaits, lai nodrošinātu optimālu pakalpojuma pieejamību un iestādes uzturēšanas rentabilitāti). Publisko pakalpojumu klāsts tiks pielietots kā viens no priekšnoteikumiem visa veida publisko investīciju teritoriālai plānošanai.
(233)) Teritoriālās investīcijas tiks īstenotas, balstoties uz vietējo pašvaldību attīstības programmās ietverto integrētu teritorijas attīstības redzējumu.
(234)) Īpaša loma valsts ilgtspējīgā teritoriālajā attīstībā ir deviņiem nacionālas nozīmes attīstības centriem (deviņām lielajām pilsētām), kuru attīstības izaicinājumu risināšanai plānots izmantot ITI pieeju atbilstoši ERAF regulas 7.pantam. Izvērtējot pilsētu attīstības programmās un to projektos analizētos izaicinājumus un attīstības redzējumu, secināts, ka tie aptver visas pašvaldību autonomās funkcijas. Kopumā lielo pilsētu attīstības programmās tiek aptverti ekonomiskie, demogrāfiskie, vides, klimata un sociālie, un citi izaicinājumi, tādi kā sabiedriskā kārtība, iedzīvotāju līdzdalība, u.c.. Daļa no pilsētu vajadzībām ir risināmas pilsētvides ITI atbalsta pasākumu ietvaros, bet citas mērķtiecīgāk tiks risinātas, izmantojot nacionāla līmeņa nozaru atbalsta programmas ESI fondu ieguldījumu ietvaros. Jāuzsver, ka tikai daļa no pašvaldību izaicinājumiem ir risināmi ESI fondu 11 tematisko mērķu ietvaros, līdz ar to nozīmīgu vajadzību daļu tiek plānots finansēt no citiem finanšu avotiem (valsts budžets, pašvaldības budžets u.c.). Pilsētu vajadzības un plānotās rīcības ietver gan investīciju pasākumus, gan ar investīcijām nesaistītus pasākumus (piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, sadarbības stiprināšana ar valsts un nevalstiskajām organizācijām u.c.). Daļa pilsētu attīstības programmās ietverto rīcību prasa minimālus izdevumus, vienlaikus nepieciešamas arī lielāka apjoma investīcijas dažādos objektos.
(235)) Pašvaldību integrētajās attīstības programmās tiek norādīts arī uz vajadzībām, kuru risināšana ir ārpus pašvaldības kompetences, bet kas ir būtiski svarīgas pašvaldības attīstībai (piemēram, nacionālas nozīmes infrastruktūras attīstība, u.c.). Pilsētu attīstības programmās tiek ietverts redzējums par funkcionālajām saitēm ar blakus pašvaldībām (pakalpojumu nodrošinājums u.tml.).
(236)) Kopumā izvērtējot pilsētu analizētos izaicinājumus un piedāvātos risinājumus, tos nosacīti var iedalīt piecās grupās.
(237)) Ekonomiskie izaicinājumi: būtiskākie lielo pilsētu izaicinājumi saistās ar nepieciešamību samazināt bezdarbu un radīt jaunas darbavietas pilsētās, kas ir īpaši izteikta problēma Daugavpilī, Rēzeknē, Liepājā un Jēkabpilī, kur izteikti vērojama nepieciešamība uzlabot uzņēmējdarbības vidi un infrastruktūru, īpaši tādu, kas veicinātu ražojošu uzņēmumu attīstību un investīciju piesaisti jaunu darba vietu radīšanai. Visu pilsētu attīstības stratēģijās iezīmētas attīstības teritorijas, kuru potenciāls šobrīd dažādu iemeslu dēļ netiek pilnvērtīgi izmantots. Lielā daļā gadījumu tie ir nesakārtotas un neapsaimniekotas agrākās industriālās teritorijas, kas ne tikai netiek saimnieciski izmantotas, bet nereti ir arī piesārņotas un rada apdraudējumu videi vai ir ar ievērojamu kultūrvēsturisko vērtību. Kā īpaši spilgtus piemērus šajā ziņā var minēt Daugavpili, Liepāju, Rēzekni un Rīgu. Tāpat būtiski izacinājumi ir nepietiekama sadarbība starp augstskolām un uzņēmējiem, darbaspēka kvalifikācijas nepietiekama atbilstība darba tirgus prasībām un kvalificēta darbaspēka trūkums, mazs iekšējais tirgus un zema pirktspēja, u.c. Daudzās pilsētās, t.sk. Rīgā, konstatēta jaundibināto uzņēmumu skaita krišanās, kas liecina par attīstības tendenču iespējamo palēnināšanos.
(238)) Ekonomisko izaicinājumu risināšanai ir tikuši analizēti un piedāvāti vietējo iespēju un potenciāla stiprināšanai piemērotākie specifiskie risinājumi. Rīgas gadījumā tiek īpaši analizēts neizmantotais darījumu un kultūras metrapoles potenciāls, Jūrmalā un Liepājā – kūrortu un veselības tūrisma industrijas potenciāls, Ventspilī, Liepājā un Rīgā uzsvērts ostas potenciāls. Ventspils gadījumā analizēts arī pilsētas kā reģionāla zinātnes un pētniecības centra attīstības potenciāls.
(239)) Biežāk minētās idejas šo izaicinājumu risināšanai un pilsētu potenciāla attīstīšanai ietver publiskās infrastruktūras uzlabošanu attīstāmajās teritorijās un to pieejamības uzlabošanu, lai piesaistītu uzņēmējus, kvalitatīvu investīciju piedāvājumu sagatavošanu, degradētās vides sakārtošanu industriālajās teritorijās, ostu attīstību pilsētās, kurās atrodas ostas, veselības tūrisma infrastruktūras attīstību pilsētās, kuru ekonomiskā specializācija ietver kūrortu attīstību, biznesa atbalsta institūciju attīstīšanu/stiprināšanu (informatīvais un konsultatīvais atbalsts uzņēmējiem), izglītības iestāžu piedāvājuma pielāgošanu darba tirgus vajadzībām (pašvaldības kompetences ietvaros) un aktīvāku sadarbību ar darba devējiem, nodrošinot profesijas standartam atbilstošas prakses vietas, iesaistot darba devējus izglītības programmu satura pilnveidošanā un īstenošanas kvalitātes uzraudzīšanā, tādējādi nodrošinot kvalificētu speciālistu sagatavošanu atbilstoši darba tirgus pieprasījumam un pilsētas attīstības tendencēm, ciešāku sadarbību starp uzņēmējiem, mācību iestādēm un pētnieciskajām institūcijām, nekustamā īpašuma nodokļa atlaižu piemērošanu uzņēmumiem, mārketinga aktivitāšu nodrošināšanu, vietējo produktu atpazīstamības sekmēšanu u.c.
(240)) Demogrāfiskie izaicinājumi: būtiskākie izaicinājumi saistās ar iedzīvotāju skaita samazināšanos (visizteiktāk novērojams Rēzeknē, Daugavpilī), t.sk. bērnu un jauniešu skaita samazināšanos un kvalificēta darbaspēka aizplūšanu, ar ko saskaras visas lielās pilsētas, izņemot Jūrmalu. Īpaši augsta demogrāfiskā slodze ir Valmierā, Liepājā un Jēkabpilī. Tiek norādīts uz nepieciešamību pārskatīt pašvaldības pakalpojumu tīklu, lai pielāgotos iedzīvotāju skaita samazinājumam, vienlaikus arī pilnveidojot pakalpojumu kvalitāti, iedzīvotāju novecošanos, atsevišķos gadījumos (Rīga, Liepāja) arī nepietiekamu vietu nodrošinājumu pirmsskolas izglītības iestādēs atsevišķās pilsētās.
(241)) Pilsētu piedāvātie risinājumi ietver pasākumus efektīvākai jauniešu iekļaušanai darba tirgū – izglītības kvalitātes paaugstināšanai un piedāvājuma pilnveidošanai/paplašināšanai (piemēram, interešu izglītības piedāvājuma paplašināšana, materiāltehniskās bāzes uzlabošana, pedagogu kvalifikācijas paaugstināšana u.c.), lai piesaistītu pilsētu un apkārtējo teritoriju bērnus un jauniešus pašvaldības izglītības iestādēm, kā arī sadarbības paplašināšana ar blakus esošajām pašvaldībām citu pakalpojumu nodrošināšanā. Būtiski ir ne tikai nacionālā, bet arī vietējā līmenī īstenot pasākumus izglītības iestāžu piedāvājuma pielāgošanai darba tirgus vajadzībām, nodrošinot darba tirgū nepieciešamo speciālistu sagatavošanu (pašvaldības kompetences ietvaros), pirmsskolas izglītības pieejamības uzlabošanu.
(242)) Vides izaicinājumi: būtiskākie izaicinājumi saistās ar degradētām un piesārņotām teritorijām bijušajās industriālajās zonās, novecojušiem ūdenssaimniecības tīkliem daļā pilsētu teritoriju, nepilnīgu centralizēto ūdenssaimniecības pakalpojumu izmantošanu, jo ne visiem pilsētas privātmāju sektora iedzīvotājiem ir finanšu resursi, lai pievienotos pie maģistrālajiem tīkliem, kā arī atsevišķos gadījumos noteiktās pilsētu daļās trūkst centralizētas ūdensapgādes un kanalizācijas, nepietiekami sakārtotu meliorācijas sistēmu, vāji organizētu atkritumu šķirošanas sistēmu, nepilnīgu lietus ūdeņu kanalizācijas sistēmas darbību, applūšanas draudiem palu laikā un stipru lietusgāžu laikā, krasta eroziju pilsētās, kas atrodas piekrastē. Kā papildus kavējošs faktors degradēto teritoriju attīstībai jāatzīmē ierobežota elektrisko jaudu pieejamība novecojušo sadales tīklu dēļ. Degradēto teritoriju revitalizācija veicama ne tikai vides problēmu risināšanai, bet arī, lai radītu priekšnoteikumus mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai un konkurētspējas paaugstināšanai, t.sk.ņemot vērā, ka tiem trūkst līdzekļu apkārtējās vides sakārtošanai.
(243)) Piedāvātie risinājumi paredz pilsētas degradēto teritoriju sakārtošanu un atgriešanu ekonomiskajā apritē, piemērojot šīs vietas uzņēmējdarbības attīstības vajadzībām, piesārņoto un potenciāli piesārņoto teritoriju augšņu izpēti un sanāciju, mazinot vides piesārņojuma ietekmi, pilsētas ūdensapgādes un kanalizācijas tīklu atjaunošanas un modernizēšanas turpināšanu, t.sk. nodrošinot iespēju robežās visiem pilsētas mājokļiem pieslēgumu centralizētajiem ūdensapgādes un kanalizācijas tīkliem, pasākumus meliorācijas sistēmas un lietus ūdens novadīšanas sistēmas sakārtošanai, atkritumu šķirošanas sistēmas pilnveidošanu, savākšanas infrastruktūras pilnveidošanu un paplašināšanu, pasākumus krasta erozijas procesu un plūdu draudu mazināšanai. Ūdenssaimniecības pakalpojumu nodrošināšana un uzlabošana ne tikai iedzīvotājiem, bet arī uzņēmējiem.
(244)) Klimata izaicinājumi: būtiskākie izaicinājumi saistīti ar zemu pašvaldības ēku energoefektivitāti, vāju dzīvokļu īpašnieku aktivitāti daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes pasākumos, īpaši Rīgā, Jēkabpilī un Jūrmalā, sliktu siltumtrašu stāvokli, kas rada lielus siltuma zudumus, zemu ražošanas ēku energoefektivitāti, zemu energoefektīvu gaismekļu īpatsvaru pašvaldības publiskajās teritorijās.
(245)) Plānotās rīcības izaicinājumu risināšanai ietver pašvaldības sabiedrisko ēku renovēšanu, paaugstinot energoefektivitāti, individuālo siltuma skaitītāju uzstādīšanu daudzdzīvokļu mājās, iedzīvotāju iesaistes dzīvojamā fonda energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumos veicināšanu, nodrošinot pašvaldības līdzfinansējumu, energoauditu veikšanu, paaugstināt centralizētās siltumapgādes sistēmas efektivitāti, izmantojot vietējos energoresursus un turpināt siltumtrašu rekonstrukciju, pašvaldības publisko teritoriju apgaismojuma infrastruktūras energoefektivitātes uzlabošanu, efektīvas energoresursu izmantošanas un enerģijas patēriņa samazināšanas veicināšanu ražojošos uzņēmumos, alternatīvās enerģijas avotu risinājumu izmantošanu.
(246)) Sociālie izaicinājumi: Būtiskākie pilsētu izaicinājumi ietver bezdarbu, kā arī augstos un nereti pieaugošos nabadzības rādītājus, īpaši Latgales pilsētās un Jēkabpilī. Tāpat izacinājumi saistīti ar nepietiekamu sociālo pakalpojumu nodrošinājumu dažādām mērķa grupām atbilstoši to vajadzībām, salīdzinoši nelielu pakalpojumu klāstu atsevišķām mērķa grupām, piemēram, personām ar garīga rakstura traucējumiem, ģimenēm ar bērniem, kuriem ir funkcionāli traucējumi, u.c., nepietiekamu sociālo dienestu materiāltehnisko bāzi dažādu sociālo pakalpojumu sniegšanai, t.sk. personām ar funkcionāliem pakalpojumiem (piemēram, Jūrmalā un Jēkabpilī). Tāpat pastāv problēmas ar nepietiekamu telpu pieejamību sociālo pakalpojumu attīstīšanai, vienlaikus veco cilvēku īpatsvara pieauguma dēļ pieaug pieprasījums pēc ilgstošas sociālās aprūpes un aprūpes mājās pakalpojumiem, nozīmīgu nabadzīgu iedzīvotāju skaitu, kura pieaugumu sekmējusi ekonomiskās krīzes ietekme, un lieliem izdevumiem pašvaldības budžetā sociālajai aizsardzībai, nepietiekamu sociālā darba speciālistu skaitu ar atbilstošu kvalifikāciju gan pašvaldībā, gan darba tirgū (īpaši Rēzeknē un Daugavpilī).
(247)) Piedāvātie risinājumi paredz sociālo pakalpojumu klāsta attīstīšanu noteiktām mērķa grupām atbilstoši to vajadzībām, pietuvinot pakalpojumus iedzīvotāju dzīves vietām, t.sk. ilgstošo un īslaicīgo aprūpi, sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, dažādu speciālistu konsultācijas, tehnisko palīglīdzekļu nomu, u.c., sociālo pakalpojumu iestāžu infrastruktūras un materiāltehniskās bāzes uzlabošanu, institūcijām alternatīvu sociālo pakalpojumu izveidošanu un esošo sociālo pakalpojumu pilnveidošanu, sadarbības ar blakus esošo novadu pašvaldībām paplašināšanu sociālo pakalpojumu sniegšanas jomā, stiprināt sociālo pakalpojumu institūciju darbinieku kapacitāti.
(248)) Vērtējot līdzsvarotas teritoriālās attīstības izaicinājumus kopumā, jāpiemin, ka 2014.–2020.gada periodā sagaidāms izglītojamo skaita samazinājums105. Vispārējās izglītības ietvaros izglītojamo skaits 2020.gadā salīdzinājumā ar 2014.gadu samazināsies par 11,6 tūkstošiem cilvēku, savukārt augstākās izglītības ietvaros – par 27,6 tūkst. cilvēku. Vienīgi pamatizglītības līmenī plānots izglītojamo skaita palielinājums. Vispārējās un profesionālās vidējās izglītības iespējas tiks nodrošinātas reģionālajos centros, tādējādi izglītības pieejamība ir saistīta ar attiecīgās infratsruktūras pieejamību (ceļi, transports, dienesta viesnīcas).
(249)) Izglītībā plānotais atbalsts vērsts uz izglītojamajiem un pedagogiem visos Latvijas reģionos, pamatā ņemot vērā tur esošo izglītojamo skaitu. Attiecībā uz izglītības pakalpojumiem reģionālajā griezumā, VARAM plānotā pētījuma "Publisko individuālo un valsts administratīvo pakalpojumu klāsta izvērtējums atbilstoši apdzīvojumam" ietvaros plānots izvērtēt izglītības pakalpojuma atbilstību reģiona demogrāfiskajām tendencēm, iedzīvotāju blīvumam, kā arī darba tirgus prasībām.
(250)) Nozīmīgs reģionālās attīstības atšķirību cēlonis ir zema saimnieciskās darbības aktivitāte reģionos un nepilnīgi priekšnoteikumi tās paaugstināšanai, īpaši Latgales pašvaldībās. Lielākā daļa piesaistīto investīciju, uzņēmumu un darba vietu koncentrējas galvaspilsētā Rīgā un tās apkārtnē. 2011.gadā Rīgas plānošanas reģionā nefinanšu investīciju apjoms bija 2 227 EUR, bet Latgales plānošanas reģionā – vairāk nekā divas reizes mazāks – 1 074 EUR uz vienu iedzīvotāju.106 2012.gadā 68% aizņemto darba vietu atradās Rīgas plānošanas reģionā. Latgales plānošanas reģionā salīdzinājumā ar pārējiem reģioniem ir būtiski augstāks pašnodarbināto īpatsvars (52%) nekā valstī kopumā (34%) un citos reģionos (24–40%),107 liecinot, ka reģionā trūkst darba devēju. LIAA dati apstiprina, ka 2011.gadā interesi veikt investīcijas Latvijā izrādījuši 348 ārvalstu investori, taču pozitīvu lēmumu no tiem pieņēmuši tikai 17 (0,5%). 2011.–2013.gadā 65–70% Latvijā piesaistīto ārvalstu investoru izvēlējušies savu uzņēmumu izvietot kādā no nacionālas nozīmes attīstības centriem, t.sk. 2011.gadā un 2012.gadā spēcīgi dominējot galvaspilsētai Rīgai. No 21 reģionālas nozīmes attīstības centra pašvaldības investori šajā periodā izvēlējušies tikai piecas – Dobeles, Ogres, Gulbenes, Saldus un Smiltenes novadu. Secināts, ka investoriem trūkst pašvaldību kvalitatīvu piedāvājumu. Viena no problēmām, kāpēc vairāki investīciju projekti nav īstenoti Latvijā, bet gan citās valstīs, ir rūpnieciska zonējuma zemesgabalu trūkums ar atbilstošu infrastruktūru.108 2010.gadā mazāk par 20% pašvaldību bija aktīvas industriālo teritoriju attīstīšanā.109. Pašvaldību sniegtā informācija liecina, ka to esošajās vai perspektīvajās industriālajās zonās būtiskākie trūkumi ir nesakārtoti pievadceļi un nepilnīgas inženierkomunikācijas (ūdensapgāde, kanalizācija, siltumapgāde, gāze, nepietiekamas elektroenerģijas jaudas, interneta pieejamība u.tml.). Iepriekšminētais ļauj secināt, ka nozīmīga problēma saimnieciskās darbības attīstībā ir nepilnīga pašvaldību infrastruktūra saimnieciskās darbības veicēju piesaistei. Jāuzlabo attīstības centru un Latgales reģiona pievilcība saimnieciskās darbības veikšanai un ar publisko ieguldījumu palīdzību jāveicina attīstības centru un Latgales reģiona pašvaldību teritoriju salīdzinošo priekšrocību veiksmīgāka izmantošana ekonomiskās aktivitātes sekmēšanā un tādējādi arī nodarbinātības iespēju uzlabošanā iedzīvotājiem Latvijas reģionos, īpaši Latgales reģionā, kurā ir visaugstākais bezdarba līmenis – 12–14% (sk. 21. attēlu).
(251)) Aplūkojot Latvijas teritoriju reģionālā griezumā, īpaši būtiska ir ekonomiskās aktivitātes veicināšana Latgales plānošanas reģionā, kurā pašlaik raksturīgi zemākie rādītāji valstī. Saskaņā ar Eurostat datiem Latgales plānošanas reģiona IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas līmeņa (PSL) 2010.gadā veidoja tikai 6 990 (Latvijā – 13 200, ES-27 valstīs – 24 500). Latgales plānošanas reģiona IKP veido mazāk nekā 30% no ES-27 valstu vidējā rādītāja. 2011.gadā Latgales plānošanas reģions piesaistīja vismazāk nefinanšu investīciju valstī – 1074,27 EUR uz vienu iedzīvotāju (2011.gada salīdzināmajās cenās), kas ir vairāk nekā divas reizes mazāks rādītājs par Kurzemes plānošanas reģiona piesaistītajām institūcijām, kas 2011.gadā piesaistīja visvairāk nefinanšu investīciju – 2 390,43 EUR. Latgales plānošanas reģionā uz 100 iedzīvotājiem ir divas reizes mazāk individuālo komersantu un komercsabiedrību (17,0) nekā Latvijā kopumā (36,2). Latgales plānošanas reģionā salīdzinājumā ar pārējiem reģioniem ir būtiski augstāks pašnodarbināto īpatsvars (52%) nekā valstī kopumā (34%) un citos reģionos (24–40%), liecinot, ka reģionā trūkst darba devēju. Dati arī apstiprina, ka Latgalē ir mazs to cilvēku īpatsvars, kuri ir gatavi uzsākt savu saimniecisko darbību. Tirgus un sociālo pētījumu centra SKDS 2011.gada pētījums liecina, ka 54% iedzīvotāju, lai nodrošinātu sev darba iespējas un ienākumus ilgtermiņā, vēlas strādāt kā darba ņēmēji (Latvijā vidēji – 39%), savukārt veidot savu uzņēmumu plānojuši tikai 6% (Latvijā vidēji – 9%). Ņemot vērā Latgales reģionā pastāvošos augstos bezdarba rādītājus (2013.gada sākumā Latgales plānošanas reģionā bezdarba līmenis joprojām bija ievērojami augstāks nekā citos reģionos – 13,7%), jaunu uzņēmumu izveide reģionā, radot jaunas darba vietas, ir izšķiroši svarīga.
(252)) Latgales plānošanas reģionam raksturīgs nozīmīgs neizmantotais potenciāls transporta un loģistikas pakalpojumu attīstībā, ņemot vērā tā ģeogrāfisko novietojumu – valsts robežas tuvumu un divu nozīmīgu transporta koridoru atrašanos šajā teritorijā. Transporta un loģistikas pakalpojumu attīstības iespējas austrumu pierobežā saistās ar preču transportēšanu un uzglabāšanu noliktavās starp ES un austrumu valstīm, kas neietilpst ES, un autopārvadātāju attīstību, izmantojot reģionu kā bāzi, kā arī loģistikas centru attīstību, primāri nacionālas nozīmes centru – Daugavpils un Rēzeknes – tuvumā, kā arī tiešā robežas tuvumā pie robežas šķērsošanas punktiem. Gan Latgales reģiona galveno automaģistrāļu caurlaides spēja, gan dzelzceļa infrastruktūras noslodze ļauj vismaz divkāršot kravu apgrozījumu. Ir apzinātas 15 teritorijas visā Latgales reģionā, kas to ģeogrāfiskā novietojuma dēļ piemērotas transporta un ar to saistīto pakalpojumu projektu attīstīšanai, t.sk. sagatavots tehnoloģisko parku un loģistikas centru objektu/vietu attīstības iespēju izvērtējums un atbilstošās vietas pamatojums un izpētīti priekšnosacījumi transporta un loģistikas pakalpojumu attīstībai. Lai risinātu Latgales reģiona izaicinājumus un veicinātu tā attīstības potenciāla pilnvērtīgāku izmantošanu, Latgales plānošanas reģiona pašvaldībām tiks paredzēts finansējums teritoriālai attīstībai 6.tematiskā mērķa ietvaros, kā arī Latgales reģiona pašvaldības varēs pretendēt uz atbalstu pārējos specifiskajos atbalsta mērķos, kuros pašvaldības ir plānotas kā tiešie labuma guvēji.
(253)) Pārējo reģionu, kuri arī saskaras ar nozīmīgiem attīstības izaicinājumiem, ņemot vērā iedzīvotāju un ekonomiskās aktivitātes koncentrēšanos ap galvaspilsētu, atbalstam nozīmīgu ieguldījumu sniegs specifiskie atbalsta mērķi, kuru ietvaros iespēju robežās tiks paredzēti teritoriāli atbalsta ieviešanas principi.
(254)) Teritoriālo atbalsta pasākumu ietvaros tiks risināti izaicinājumi, kas ir izšķiroši nozīmīgi, lai veicinātu līdzsvarotu teritoriju attīstību, un kas skar vairākas nozares. Šie pasākumi tiks balstīti uz bottom-up pieeju, ietvers pārnozaru skatījumu un tiks īstenoti, balstoties uz vietējām attīstības prioritātēm, kas identificētas pašvaldību integrētajās attīstības programmās. Vienlaikus arī nozaru atbalsta pasākumi veicinās teritoriju attīstību, kaut arī tie primāri vērsti uz nozaru problēmjautājumu risināšanu. Ieguldījumi uzņēmējdarbības attīstībai ITI ietvaros tiks īstenoti ciešā sasaistē ar prioritāro virzienu "Pētniecība, tehnoloģiju attīstība un inovācijas", prioritāro virzienu "IKT pieejamība, e- pārvalde un pakalpojumi", prioritāro virzienu "Mazo un vidējo komersantu konkurētspēja", prioritāro virzienu "Vides aizsardzība un resursu izmantošanas efektivitāte" un prioritāro virzienu "Izglītība, prasmes un mūžizglītība" atbilstoši Viedās specializācijas stratēģijā noteiktajam. Kā papildinošas darbības būs arī 2014.–2020.gada periodā ETS un Norvēģijas finanšu instrumenta ietvaros īstenoto pasākumu kopums, kas vērsts uz vietējo komersantu un ārvalstu investoru piesaistes sekmēšanu pašvaldībās, kā arī ELFLA DP ietvaros paredzētais atbalsts vietējo ceļu tīklam.
(255)) Izteikti nevienmērīgā saimnieciskās darbības aktivitāte valsts teritorijā ietekmē arī citus attīstības aspektus – tā veicina iedzīvotāju aizplūšanu no teritorijām ar ļoti ierobežotām nodarbinātības iespējām, īpaši lauku teritorijām un attālākām pašvaldībām, un tādējādi sekmē teritoriju depopulāciju, radot nozīmīgus demogrāfiskos izaicinājumus. Saskaņā ar CSP datiem Latgales plānošanas reģiona pašvaldības aizņem 22,5% Latvijas teritorijas, taču tajās dzīvo tikai 14,5% Latvijas iedzīvotāju. No 2000.gada sākuma līdz 2013.gada sākumam iedzīvotāju skaits Latgales plānošanas reģiona pašvaldībās sarucis par 24,1%. Laukos dzīvo 32,3% visu valsts iedzīvotāju, pēdējās desmitgades laikā lauku iedzīvotāju skaits samazinājies par 13,2%. Lauku teritorijā ir zems apdzīvotības blīvums, un tā spēcīga samazināšanās vērojama, attālinoties no galvaspilsētas, īpaši, virzienā uz austrumiem. Latvijas austrumu daļā, kā arī vairākas vietās Kurzemē, sevišķi piekrastē, apdzīvotības blīvums novados nav lielāks par 10 cilv./km2, bet Pierīgā tas nav mazāks par 50 cilv./km2, kaut dažviet pat lielāks par 100 cilv. /km2.110
(256)) Iedzīvotāju koncentrēšanās ap galvaspilsētu un bezdarbs reģionos ir vieni no būtiskākajiem izaicinājumiem, kas rada šķērļus gan reģionu, gan visas valsts izaugsmei kopumā. Šo problēmu rezultātā nepilnvērtīgi tiek izmantots reģionu izaugsmes potenciāls. Šo problēmu galvenais cēlonis ir darbavietu trūkums reģionos, ņemot vērā, ka nodarbinātības iespēju pieejamība tiešā veidā ietekmē apdzīvojumu (cilvēki pārceļas dzīvot uz vietām, kur ir plašākas iespējas atrast darbu, lai nodrošinātu sev iztiku). Darbavietu trūkums reģionos ir saistīts ar augstākām uzņēmumu darbības izmaksām attālākas atrašanās vietas dēļ, mazu vietējo tirgu un augstākām transporta izmaksām uz lielākiem tirgiem111.
(257)) Bez tam, galvaspilsētas reģions uzņēmumiem piedāvā labāku infrastruktūru, visu nozīmīgo transporta mezglu pieejamību, lielāku tirgu, līdz ar to uzņēmēji/investori daudz biežāk izvēlas savus uzņēmumus izvietot galvaspilsētas tuvumā, nevis reģionos, par ko liecina arī iepriekš apskatītie statistikas dati. Industriālā infrastruktūra un ar to saistītā publiskā infrastruktūra reģionu pilsētās lielākoties ir nepietiekami attīstīta. Nepieciešams uzlabot pašvaldību, kas atrodas ārpus galvaspilsētas apkārtnes, pievilcību uzņēmējdarbības veikšanai, veicot ieguldījumus uzņēmējiem/investoriem nepieciešamajā publiskajā infrastruktūrā, lai tādējādi risinātu reģionu bezdarba un apdzīvojuma koncentrēšanās ap galvaspilsētu problēmu.
(258)) Atbilstoši veiktajai investoru aptaujai 2013.gadā112, viena no problēmām, kādēļ vairāki investīciju projekti nav īstenoti Latvijā, bet gan citās valstīs, ir rūpnieciskā zonējuma zemesgabalu ar atbilstošu infrastruktū trūkums. Kamēr vien ir izvēle, investors izvēlas zemes gabalu ar gatavu infrastruktūru, nevis zemes gabalu ar neatbilstošu zonējumu vai bez infrastruktūras, tomēr tikai 17% no brīvajām teritorijām ir tādas, kurā nav infrastruktūras trūkumu. Atbilstoši VARAM veiktajai pašvaldību aptaujai113 kopumā 7 365,97 ha tika novērtēti kā platība, kuru varētu piedāvāt komersantiem komercdarbībai. Vienlaikus 6 104,66 ha platībai bija nepieciešama publiskās infrastruktūras sakārtošana (attiecīgi pārējos 83% gadījumos piedāvājums ir vērtējams kā uzņēmēju vajadzības neapmierinošs). Kā galvenie trūkumi ir pieslēgumu infrastruktūra – ceļu, elektrības, gāzes, ūdens pieslēgumi pie pilsētas vai pašvaldības pamattīkliem. No kopējām ne-finanšu investīcijām, 2012.gadā tikai 4% veido investīcijas būvniecībā un tikai 0,9% inženierkomunikācijās, kas skaidrojams ar to, ka komersantiem trūkst brīvu līdzekļu kapitāla investīcijām publiskajā infrastruktūrā. Šāda infrastruktūra prasa lielus kapitālieguldījumus, kas uzņēmējiem nav, vai to atmaksāšanās ir pārāk ilga. Kaut arī ieguldījumi uzņēmējdarbības attīstībai paredzēti, galvenokārt, 3.prioritārā virziena "Mazo un vidējo komersantu konkurētspēja" ietvaros, VARAM veiktās pašvaldību aptaujas analīze liecina, ka Latvijā ar tiešu atbalstu uzņēmējdarbībai finanšu instrumentu veidā nepietiek – nepieciešams nodrošināt uzņēmējdarbības atbalsta infrastruktūras izveidi, t.sk., investējot inženiertehniskajās komunikācijās (elektrība, gāze, ūdensapgāde un kanalizācija, siltumapgāde), pretējā gadījumā teritorijās, kur stratēģiskā un publiskā infrastruktūra nav attīstīta, nav iespējama arī efektīva uzņēmējdarbības attīstība. Plānoti tādi publiskās infrastruktūras projekti, kas precīzi atbilst pašvaldību vietējām stratēģijām attiecībā uz industriālajām teritorijām un paredzēti tikai un vienīgi uzņēmējdarbības atbalstam, precīzi identificējot komersantu vajadzības.
(259)) Šādus projektus deviņos nacionālas nozīmes attīstības centros paredzēts ieviest kā ITI (skat. 3.1.3.sadaļu "Pilsētvides ilgtspējīga attīstība"), bet 21 reģionālas nozīmes attīstības centram un 89 pašvaldībām atbalsts tiks sniegts 3.tematiska mērķa ar teritoriālo atbalstu saistīto SAM ietvaros.
(260)) Publiskās infrastruktūras projekti uzņēmējiem tiks ieviesti uzņēmēju interesēs un kā papildinoši projekti uzņēmēju projektiem, kurus tie īsteno vai plāno īstenot jebkurā no citām programmām ESI fondu ietvaros.
(261)) Veicinot uzņēmējdarbības attīstību, atbalsts sniedzams ne tikai industriālo teritoriju attīstībai, bet arī cita veida publiskajai infrastruktūrai, kas ir nepieciešama uzņēmējiem to darbības uzsākšanai vai paplašināšanai nozarēs, kas atbilst pašvaldības ekonomiskajai specializācijai. Atbildīgā ministrija (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija) jau ir apzinājusi pašvaldībās identificētās investīciju vajadzības uzņēmēju atbalstam. Ar ieviešanas nosacījumiem tiks nodrošināts, ka tiks atbalstīti tikai tādi projekti, kas ir tiešā veidā saistīti ar uzņēmēju pieprasījumu. Par papildinošo projektu uzskata tādu, kur rezultāti ir savstarpēji saistīti starp pašvaldības infrastruktūras projektiem un komersanta projektiem. Šādiem publiskās infrastruktūras projektiem nepieciešams demonstrēt:
(262)) Zemā ekonomiskā aktivitāte reģionos ārpus galvaspilsētas apkārtnes tiešā veidā ietekmē iedzīvotāju labklājību un tādējādi rada sociāla rakstura izaicinājumus. Pēdējo desmit gadu laikā augstākais bezdarba līmenis valstī saglabājies Latgales reģionā, savukārt jauno darbavietu koncentrācija pārsvarā veidojusies Rīgas reģionā un Rīgas pilsētā. Ņemot vērā laiku un resursus, kas nepieciešams, lai notiktu vispārīga reģionālā izlīdzināšanās, darba tirgus reģionālās atšķirības visdrīzāk saglabāsies kā ilgtermiņa problēma. Lauku teritorijās iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi uz vienu mājsaimniecības personu ir par 22,7% zemāki nekā pilsētās.114 2013.gada sākumā Rīgas reģionā bezdarba līmenis bija 4,9%, pārējos reģionos – 7,4–13,7%.115 Lielākais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars ir vērojams Latgales reģionā (54,0%), mazākais – Rīgas reģionā (20,9%)116. Novadu nodarbinātības struktūrā lielākais nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars ir lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā – aptuveni 35%,117 un šajās nozarēs vērojama nodarbināto skaita samazināšanās tendence. Līdz ar lauksaimniecības ražošanas koncentrācijas un efektivitātes paaugstināšanos nozarē iespējama aptuveni 80 tūkst. darba vietu skaita samazināšanās tuvāko 10 gadu laikā. Tāpēc jāatbalsta lauksaimniecībai alternatīvu MVK attīstība un izveidošana, lai novērstu iedzīvotāju migrāciju no lauku teritorijām un nodrošinātu alternatīvus ienākumu avotus, kā arī augstāku lauku iedzīvotāju labklājības līmeni. Tāpat mērķēts atbalsts nepieciešams, lai veicinātu darbaspēka mobilitāti ap ekonomiskajiem centriem un palielinātu darba atrašanas iespējas tiem, kuru dzīvesvietas tuvumā nav viņu prasmēm un spējām atbilstošu brīvu darba vietu, finansiāli atbalstot bezdarbniekus, kuri ir gatavi tuvināties darbavietām un strādāt Latvijā, un sedzot viņiem transporta un dzīvošanas izdevumus, uzsākot darbu. Papildus kā nozīmīgs izaicinājums izceļams prognozējamā skolēnu skaita samazināšanās, kas apdraud lauku skolu pastāvēšanu, kas, savukārt, var izraisīt vēl lielākas negatīvās sekas tādos sociālekonomiskos rādītājos kā nodarbinātība un demogrāfija.
(263)) Ekonomisko aktivitāšu nozīmīgās atšķirības tiešā veidā ietekmē pašvaldību budžetu apjomu, jo pašvaldībās, kurās ir zemāka ekonomiskā aktivitāte (lielāks bezdarbs u.c.), ir mazāki nodokļu ieņēmumi (īpaši iedzīvotāju ienākuma nodoklis). Tādējādi pašvaldību rīcībā ir ļoti atšķirīgs līdzekļu apjoms, ko tās var ieguldīt attīstībā un pakalpojumu nodrošināšanā iedzīvotājiem, kas tāpēc vēl vairāk samazina retāk apdzīvoto teritoriju attīstības iespējas. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2013.gadā pašvaldību vērtētie ieņēmumi118 būtiski atšķiras – no 1 207,45 EUR Garkalnes novadā līdz 202,53 EUR Riebiņu novadā (2013.gada dati). Latgales reģionā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos vidēji ir 285–356 EUR uz cilvēku, savukārt pārējā Latvijas teritorijā, izņemot Rīgu, kur iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi ir visaugstākie, iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pašvaldību budžetos vidēji ir 356–4269 EUR uz cilvēku (sk. 22.attēlu). Reģionālās un pilsētu-lauku teritoriju atšķirības atspoguļo arī nabadzības riska indeksa analīze (3.1.5.sadaļā "Teritorijas, kurās ir visaugstākais nabadzības līmenis, vislielākais diskriminācijas vai sociālās atstumtības risks, it sevišķi riska grupās").

asbalance-sheetemployeeemployeriinjoint-stockpitregistrationself-employedtax-authorityvid