1. Article — Tāpat esot iespējama argumentācija arī par labu

apstrīdētās normas atcelšanai. Tādējādi apstrīdētās normas atbilstību nevarot izvērtēt, balstoties tikai uz juridiskiem argumentiem. Proti, esot jāņem vērā arī apstrīdētās normas ietekme uz sabiedrības vispārēju ilgtspējīgu attīstību. Secinājumu daļa 15. Atbilstoši Satversmes tiesas praksei procesuāla rakstura jautājumi, tajā skaitā jautājumi par tiesvedības izbeigšanu, ir skatāmi pirms tiesību normas konstitucionalitātes izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu un 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 10. punktu). Izskatāmajā lietā konstitucionālā kontrole ir uzsākta pēc personas konstitucionālās sūdzības un tiesas pieteikuma. Lietas sagatavošanas gaitā ir konstatēti faktiskie apstākļi, kas ietekmē lietas turpmāko procesuālo virzību. Lai lemtu par tiesvedības turpināšanu vai izbeigšanu, Satversmes tiesai šajā lietā jānošķir faktiskie apstākļi, kas attiecināmi uz konstitucionālo sūdzību, no faktiskajiem apstākļiem, kas attiecināmi uz tiesas pieteikumu. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms skatīs jautājumu par tiesvedības turpināšanu vai izbeigšanu tajā lietas daļā, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. 16. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punktu un 19.2 pantu pieteikumu Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Savukārt no Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmās daļas izriet, ka jāpastāv pamatotai iespējamībai, ka apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju. 16.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka var būt situācijas, kad tiesību norma, kura iepriekš neaizskāra personas tiesības vai kuras radītais aizskārums personai šķita maznozīmīgs, konkrētā brīdī sāk ietekmēt personas pamattiesības tādā veidā, ka liek tai izjust būtisku aizskārumu. Attiecīgi persona, iesniedzot pamatojumu un pierādījumus pamattiesību aizskārumam objektīvu tiesisko vai faktisko apstākļu maiņas dēļ, ir tiesīga vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 12.3. punktu). Pieteikuma iesniedzējam kopš 2006. gada piederošajā namīpašumā ir vairāki īrnieki, tostarp arī īrniece, kura beztermiņa īres līgumu noslēgusi pirms īpašuma denacionalizācijas. Pieteikuma iesniedzējs ir vispārīgi norādījis, ka pamattiesību aizskārums viņam radies vairāk nekā sešus gadus pēc īpašuma iegādes, jo 2013. gada novembrī īrniece nav piekritusi Pieteikuma iesniedzēja piedāvājumam izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 83. lpp.). Tomēr šāds apgalvojums nav apstiprināts ar pieteikumam pievienotajiem dokumentiem. Turklāt no Valsts vienotajā datorizētajā zemesgrāmatā publiski pieejamās informācijas izriet, ka konkrētais namīpašums ir Pieteikuma iesniedzēja un citas personas kopīpašumā. Pieteikuma iesniedzējs šā īpašuma domājamo daļu ieguvis, noslēdzot pirkuma līgumu. Zemesgrāmatā nav reģistrēts kopīpašuma dalītas lietošanas līgums. Saskaņā ar Civillikuma 1068. pantā ietverto principu Pieteikuma iesniedzējs drīkst rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu. Savukārt pretēja rīcība nav spēkā. Satversmes tiesa, vērtējot minētās Civillikuma normas atbilstību Satversmei, secināja, ka tā nodrošina taisnīguma ievērošanu kopīpašnieku savstarpējās attiecībās. Civillikuma