5. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docente Dr.iur. Silvija Meiere - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam. 5.1. Neesot šaubu par to, ka Rīgas dome Mežaparka lokālplānojumu izstrādājusi saskaņā ar Noteikumos Nr. 711 paredzēto kārtību. Par to, ka plānošanas procedūra uzsākta no jauna, liecinot Lēmums Nr. 5815, ar kuru citastarp apstiprināts lokālplānojuma izstrādes vadītājs un darba uzdevums, kā arī turpmākie Rīgas domes lēmumi, ar kuriem plānošanas process virzīts uz priekšu un noslēdzies ar lokālplānojuma apstiprināšanu. Līdz ar to neesot pamatots apgalvojums, ka nav veikts pilns lokālplānojuma izstrādes process. Turklāt normatīvie akti neliedzot plānošanas procesā izmantot iepriekš veiktās izpētes un attīstības risinājumu iestrādes. Īpaši tas esot attiecināms uz šo gadījumu, jo detālplānojums netika izstrādāts līdz galam un tā mērķis sakritis ar lokālplānojuma mērķi detalizēt Mežaparka teritorijas plānojumu. Pašvaldības domei esot plaša rīcības brīvība izlemt, kādos gadījumos plānošanas process ar teritorijas plānojuma pieņemšanu nav noslēdzies. Rīgas teritorijas plānojumā esot paredzēts, ka strīdus teritorijai obligāti izstrādājams detalizēts plānojums. Līdz ar to plānošanas process attiecībā uz teritoriju, kurā atrodas Pieteikuma iesniedzējai piederošais zemes gabals, ar Rīgas teritorijas plānojuma pieņemšanu vēl neesot noslēdzies. Ja vienas funkcionālās zonas ietvaros atļauti vairāki teritorijas izmantošanas veidi, konkrētā nekustamajā īpašumā varētu tikt īstenots jebkurš no tiem. Šādā gadījumā teritorijas plānojums nepiešķirot konkrēta nekustamā īpašuma īpašniekiem absolūtas tiesības brīvi izvēlēties sev tīkamāko teritorijas izmantošanas veidu. Īpašnieku tiesības īstenot konkrētu būvniecības ieceri šādā gadījumā esot atkarīgas no spēkā esošā detālplānojuma vai lokālplānojuma. Pieņemot Teritorijas attīstības plānošanas likumu, teritorijas plānojumu sistēma esot papildināta ar jaunu plānojuma veidu - lokālplānojumu. Lokālplānojumu varot izstrādāt republikas pilsētas daļai, savukārt detālplānojums esot vairāk piemērots salīdzinoši nelielu teritoriju detalizētai plānošanai. Tā kā šajā gadījumā plānojums tika izstrādāts visai Mežaparka teritorijai, t.i., platības ziņā visai ievērojamai Rīgas pilsētas daļai, tad, ievērojot jauno tiesisko regulējumu, atzīstams, ka plānošanas uzdevuma izpildei lokālplānojums ir labāk piemērots nekā detālplānojums. 5.2. Pašvaldības domes lēmums par konkrētas teritorijas attīstības alternatīvu izvēli būtībā esot politisks lēmums. Ieinteresētajām personām esot tiesības piedalīties teritorijas plānojuma izstrādes procesā, izsakot savu viedokli, ierosinājumus vai bažas. Taču tām neesot subjektīvu tiesību prasīt, lai pašvaldība teritorijas plānojumā paredzētu tām vēlamāko kādas teritorijas funkcionālo zonējumu vai vēlamākos teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus. Neesot pamata uzskatīt, ka apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums būtu nesamērīgs. Pieteikuma iesniedzējas tiesības īstenot konkrētu būvniecības ieceri nosakot nevis Rīgas teritorijas plānojums, bet gan Mežaparka lokālplānojums. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka ar lokālplānojumu būtu samazināts nekustamā īpašuma lietošanas tiesību apjoms. Nekustamā īpašuma iegādes brīdī teritorijas plānošanas process vēl neesot noslēdzies, tādēļ Pieteikuma iesniedzējai nevarējusi rasties tiesiskā paļāvība uz to, ka zemes gabalu varēs izmantot dzīvojamās mājas būvniecībai. Turklāt būvniecība neesot pilnībā aizliegta, bet esot tikai noteikti pieļaujamie tās mērķi. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka ar apstrīdētajām normām būtu vispār atņemtas tiesības zemes gabalu apbūvēt. Apstrīdētajās normās akceptētais attīstības risinājums esot politiskas izvēles rezultāts, tādēļ tiesa to varētu atzīt par nesamērīgu vienīgi tad, ja tas būtu acīmredzami nepiemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Secinājumu daļa