12. Article

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). 12.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, alternatīvs līdzeklis būtu uzticēt piegulošo teritoriju kopšanu un tīrīšanu pašvaldībai. Tieši pašvaldība spējot nodrošināt visas savas administratīvās teritorijas kopšanu, jo tās rīcībā esot gan finanšu resursi, gan tehniskais nodrošinājums (sk. lietas materiālu 1. sēj. 5. - 7. lpp.). Turpretī Rīgas dome uzskata, ka minēto pienākumu sistemātiskāk un kvalitatīvāk var pildīt īpašnieki, kuru rīcībā jau ir sava īpašuma uzturēšanai un kopšanai nepieciešamie tehniskie līdzekļi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 42. - 44. lpp.). Prasība, lai pašvaldība centralizēti nodrošinātu visu nekustamajiem īpašumiem piegulošo teritoriju kopšanu un tīrīšanu, ir vērtējama saistībā ar to, vai pašvaldība ar tai pieejamiem resursiem var apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt efektīvāk vai vismaz tikpat efektīvi, kā to nodrošina pašreiz spēkā esošais regulējums. Atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 7. panta otrajai daļai pašvaldību autonomo funkciju izpildi organizē un par to atbild pašvaldības. Turklāt šo funkciju izpilde tiek finansēta no attiecīgās pašvaldības budžeta, ja likumā nav noteikts citādi. Rīgas dome savā budžetā 2014. gadam ir ieplānojusi līdzekļus ielām piegulošo teritoriju kopšanai 1 000 000 euro apmērā. Pašvaldība arī iedalījusi budžeta līdzekļus parku, skvēru un tiem piegulošo teritoriju kopšanai (1 359 000 euro) un pašvaldības izpilddirekciju pārziņā esošo publisko teritoriju kopšanai (592 000 euro). Taču šie līdzekļi ir paredzēti tikai pašvaldības atbildībā esošo teritoriju kopšanai (sk. lietas materiālu 2. sēj. 70. - 72. lpp.). Līdz ar to Rīgas pilsētas pašvaldības budžetā ir paredzēti finanšu līdzekļi administratīvās teritorijas labiekārtošanai un sanitārās tīrības nodrošināšanai. Taču tos nav plānots izlietot to piegulošo teritoriju kopšanai, kuras saskaņā ar apstrīdētajām normām jākopj īpašniekiem. Atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 21. panta pirmās daļas 2. punktam tikai dome var apstiprināt pašvaldības budžeta grozījumus. Tātad Rīgas dome, izdarot grozījumus savā budžetā, varētu piešķirt līdzekļus nekustamajiem īpašumiem piegulošo teritoriju centralizētai kopšanai un tīrīšanai, līdz ar to novēršot Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu īpašniekiem. Tomēr minētais risinājums radītu tādu situāciju, ka pašvaldības kopšanā esošo teritoriju platība vairākkārt palielinātos (sk. lietas materiālu 2. sēj. 70. lpp.). Pašvaldības budžeta grozīšana un papildu tehniskā nodrošinājuma iegāde prasītu noteiktu laiku. Taču arī šajā laikposmā būtu svarīgi, lai tiktu nodrošināta pienācīga visu pašvaldības administratīvajā teritorijā esošo piegulošo teritoriju kopšana un tīrīšana. Turklāt tieši īpašnieki ir tās personas, kuras var savlaicīgi konstatēt un novērtēt savam īpašumam piegulošās teritorijas kopšanas un tīrīšanas nepieciešamību. Tātad apstrīdētajās normās ietvertais regulējums nodrošina to, lai piegulošā teritorija tiktu sakopta ātri un efektīvi. Savukārt pašvaldībai, ievērojot tās administratīvās teritorijas lielumu un piesaistītos resursus, nebūtu iespējams tikpat efektīvi un kvalitatīvi apkopt nekustamajiem īpašumiem piegulošās teritorijas. Pat ja Rīgas pilsētas pašvaldība varētu nodrošināt visu nekustamajiem īpašumiem piegulošo teritoriju kopšanu, nav pamata uzskatīt, ka ar šo līdzekli, proti, attiecīgā pienākuma izpildes atstāšanu pašvaldības ziņā, apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt efektīvāk. 12.2. Pieaicinātā persona E. Danovskis pauž uzskatu, ka pastāv arī cits, alternatīvs līdzeklis, kas mazāk ierobežotu īpašnieka pamattiesības. Proti, pašvaldībai būtu jāpiedāvā īpašniekam izvēles iespēja - vai nu viņš pats uzņemas apstrīdētajās normās noteiktā pienākuma izpildi, vai arī to uztic pašvaldībai, maksājot tai par šo pakalpojumu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 39. - 46. lpp.). Ja īpašniekam būtu dota šāda izvēle, viņš varētu izvērtēt savas fiziskās, tehniskās un finansiālās iespējas un no diviem risinājumiem izraudzīties sev ērtāko. Tomēr arī tad, ja piegulošās teritorijas kopšanu un tīrīšanu pēc īpašnieka izvēles uzņemtos pašvaldība, viņa pamattiesības tik un tā ierobežotu pienākums regulāri maksāt par šo pakalpojumu. Lai arī kura persona - īpašnieks vai pašvaldība - koptu un tīrītu īpašumam piegulošo teritoriju, īpašniekam joprojām būtu jānodrošina apstrīdēto normu prasību izpilde. Tātad nav pamata uzskatīt, ka minētais risinājums personas tiesības uz īpašumu ierobežotu mazāk. Līdz ar to nepastāv citi līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.