4. Article

Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (turpmāk - VARAM) - norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktais pienākums atbilst Satversmes 105. pantam, taču esot jāapsver, kā nodrošināt samērīgumu starp personai uzlikto pienākumu un sasniedzamo mērķi - nodrošināt pilsētvides sakoptību. 4.1. Rīgas dome, izdodot un piemērojot apstrīdētās normas, neesot ievērojusi Spriedumā lietā Nr. 2003-23-01 izteiktās atziņas par privātpersonām uzliktā pienākuma samērīgumu. Pašvaldībai, uzliekot īpašniekam pienākumu kopt un tīrīt attiecīgajam īpašumam piegulošo teritoriju, būtu vienlaikus jāparedz arī atvieglojumi personām, kuras vecuma, veselības stāvokļa vai citu objektīvu iemeslu dēļ nespēj minēto pienākumu izpildīt. VARAM neesot guvusi pārliecību par to, ka Rīgas dome, izstrādājot attiecīgo tiesisko regulējumu, būtu izvērtējusi savas iespējas noteikt īpašu kārtību minētajām personu grupām. 4.2. Pašvaldībai esot rīcības brīvība reglamentēt kārtību, kādā tā nodrošina likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 2. punktā noteikto pašvaldības autonomo funkciju - gādāt par savas teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību, tostarp ielu un ceļu uzturēšanu, taču šādai rīcības brīvībai esot noteiktas robežas. Pašvaldība nevarot atteikties no pienākuma nodrošināt publiskā lietošanā esošās teritorijas sistemātisku kopšanu, turklāt nedrīkstot atteikšanos pamatot ar administratīvās teritorijas lielumu. Pašvaldība apstrīdētajās normās noteikto pienākumu varot pildīt pati vai arī likt to pildīt īpašniekam. Taču pašvaldībai esot jāizvērtē šā pienākuma apjoms, lai tas būtu adekvāti sadalīts starp pašvaldību un privātpersonu. Tomēr VARAM norāda, ka īpašniekam izvirzītā prasība kopt un tīrīt tā īpašumam piegulošo teritoriju neatkarīgi no tās lieluma esot samērīga. Apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevarot sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.