7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Dr. iur. Edvīns Danovskis - norāda, ka pašvaldība savas autonomās funkcijas pilda tiktāl, ciktāl to ļauj tās rīcībā esošie resursi, tostarp budžeta līdzekļi, taču esot pamatotas šaubas par to, vai apgrūtinājums, ko īpašniekam rada apstrīdētajās normās viņam noteikto pienākumu izpilde, ir samērojams ar sabiedrības ieguvumu. 7.1. Gājēju ietvju tīrīšana esot pašvaldības autonomā funkcija. Pašvaldība savas autonomās funkcijas ietvaros varot uzlikt pienākumus privātpersonām. Apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājība, jo pilsētvidei jābūt sakoptai. Kaut arī apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai, pašvaldībai būtu jāpiedāvā īpašniekiem izvēles iespēja. Proti, īpašnieks drīkstētu pats uzņemties apstrīdētajās normās noteiktā pienākuma izpildi vai arī to uzticēt pašvaldībai. Otrajā gadījumā pašvaldība par attiecīgo pakalpojumu varētu prasīt maksu. 7.2. Apstrīdētajās normās noteiktais pienākums nopļaut zālienu, tīrīt ietvi, savākt un izvest atkritumus esot atbilstošs tiktāl, ciktāl ar piegulošo teritoriju tiek saprasta "sētmala", proti, neliela josla gar nekustamā īpašuma robežu. Taču apstrīdētajās normās ar terminu "piegulošā teritorija" tiek saprasta jebkādas platības piegulošā teritorija līdz tuvējai brauktuvei. Šāds īpašniekam uzliktais apgrūtinājums esot lielāks nekā sabiedrības ieguvums no attiecīgo teritoriju sakoptības. Gājēju ietve esot publiski lietojama un parasti pašvaldībai piederoša teritorija. Tāpēc tās uzturēšana kārtībā esot visupirms pašvaldības uzdevums neatkarīgi no tā, vai līdzās atrodas citas personas īpašums un cik tālu tas ir no ietves. Neesot pieļaujams tik svarīgu pašvaldības pienākumu uzlikt īpašniekiem tādēļ vien, ka noteiktā attālumā no viņu īpašuma atrodas gājēju ietve un pašvaldība nespēj nodrošināt visu ietvju regulāru tīrīšanu. Likuma "Par pašvaldībām" 43. panta pirmās daļas 6. punkts piešķirot pašvaldībai tiesības sanitārās tīrības nodrošināšanā un īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas kopšanā iesaistīt arī iedzīvotājus. Taču šīs normas jēgai neatbilstot tāda interpretācija, atbilstoši kurai pašvaldība varētu minēto pienākumu pilnībā pārlikt uz citām personām. Šāda interpretācija nesamērīgi ierobežotu īpašuma tiesības. Pienākuma izpildei nepieciešamo budžeta līdzekļu trūkums nedrīkstot būt par iemeslu tam, lai pašvaldība ar tās izdotajiem saistošajiem noteikumiem attiecīgo pienākumu uzliktu īpašniekiem. 7.3. Ja pašvaldības administratīvā teritorija ir liela, tad publiskā lietošanā esošo teritoriju kopšanai nepieciešami atbilstoši resursi. Resursu trūkums varot būt par attaisnojumu tam, kādēļ pašvaldība nenodrošina visu minēto teritoriju sistemātisku kopšanu. Būtiska nozīme tomēr esot piegulošās teritorijas platumam un nekustamā īpašuma izvietojumam. Ja īpašniekam ir pienākums kopt un tīrīt jebkādas platības zālienu starp īpašumu un brauktuvi, tad šāds pienākums esot acīmredzami nesamērīgs. Likuma "Par pašvaldībām" 43. panta pirmās daļas 6. punktā ietvertais deleģējums jau pēc savas būtības prasot precizēt piegulošās teritorijas apjomu. Proti, likumdevēja piešķirtā deleģējuma samērīga piemērošana esot iespējama tikai tad, ja ar terminu "piegulošā teritorija" saprot šauru, konkrēti noteiktu un visiem īpašniekiem vienādu joslu ap nekustamo īpašumu. Secinājumu daļa