9. Article

Lai izvērtētu Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas atbilst samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu). 9.1. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu, jo pašvaldībām neesot tiesību to saistošajos noteikumos ietvert īpašuma tiesību ierobežojumus. Tādējādi Rīgas dome neesot ievērojusi likumdevēja noteikto deleģējuma mērķi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 1. - 8. lpp.). Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 14. punktu). Prasība, lai likumdevējs pats likumdošanas ceļā izšķirtu visus valsts dzīves jautājumus, mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi grūti īstenojama. Lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanu deleģējot Ministru kabinetam vai citām valsts institūcijām. Šāda kārtība ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, jo likumdevējam nav jānodarbojas ar tehnisku jautājumu risināšanu, bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 7. punktu). Ārējās tiesību normas var izdot tikai tam pilnvarots publiskās varas subjekts [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03 (99) secinājumu daļas 4. punktu]. Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Rīgas dome bija tiesīga izdot Saistošos noteikumus Nr. 125, nosakot tajos īpašuma tiesību ierobežojumu. 9.2. Likuma "Par pašvaldībām" 14. panta trešā daļa noteic, ka pašvaldībām savu funkciju izpildes nodrošināšanai likumā noteiktajos gadījumos ir tiesības izdot saistošos noteikumus. Saskaņā ar šā likuma 43. panta pirmās daļas 5. un 6. punktu pašvaldības dome ir tiesīga izdot saistošus noteikumus, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav paredzēts likumos, par namu un to teritoriju un būvju uzturēšanu, kā arī par sanitārās tīrības uzturēšanu un īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas (gājēju ietves, izņemot sabiedriskā transporta pieturvietas, grāvji, caurtekas vai zālāji līdz brauktuves malai) kopšanu. Tādējādi likumdevējs ir piešķīris pašvaldībām tiesības izdot ārējos normatīvos aktus - saistošos noteikumus, lai nodrošinātu likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 2. punktā minētās autonomās funkcijas izpildi. Tā ir pašvaldības autonomā funkcija - gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību, un šī funkcija ietver ielu, ceļu un laukumu būvniecību, rekonstruēšanu un uzturēšanu; ielu, laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošanu; parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošanu un uzturēšanu; atkritumu savākšanas un izvešanas kontroli; pretplūdu pasākumus; kapsētu un beigto dzīvnieku apbedīšanas vietu izveidošanu un uzturēšanu (sk. likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 2. punktu). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka likuma "Par pašvaldībām" 43. panta pirmās daļas 6. punkts nenoteic kārtību, kādā uzturama pašvaldības pārziņā esošās administratīvās teritorijas sanitārā tīrība. Šī kārtība ar saistošajiem noteikumiem jāievieš pašvaldībai. Turklāt minētā norma nenoteic personas, kurām jāuztur sanitārā tīrība pašvaldības administratīvajā teritorijā, un pati par sevi neuzliek personai pienākumu kopt un tīrīt tās īpašumam piegulošo publiskajā lietošanā esošo teritoriju (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 21. maija sprieduma lietā Nr. 2003-23-01 8. punktu). Līdzīgi likuma "Par pašvaldībām" 43. panta pirmās daļas 5. punktā ir ietverts deleģējums pašvaldībai izdot saistošos noteikumus par namu un to teritoriju un būvju uzturēšanu, taču šajā likumā nav reglamentēta uzturēšanas kārtība. Tādējādi pašvaldībai likuma normās ir noteikts tiesisks pienākums gādāt par publiskā lietošanā esošajām teritorijām. Lai nodrošinātu savas autonomās funkcijas izpildi, pašvaldībai ir jānosaka kārtība, kādā šī funkcija tiek pildīta. Nosakot šo kārtību, pašvaldībai ir tiesības un pienākums izvēlēties atbilstošu risinājumu, kas nodrošinātu autonomās funkcijas efektīvu izpildi. Viens no iespējamiem risinājumiem ir noteikt, ka pienākums kopt un tīrīt piegulošo teritoriju ir īpašniekam. Piegulošā teritorija atrodas tieši līdzās nekustamajam īpašumam. Savukārt īpašnieks ir tā persona, kurai ir iespējams nodrošināt šīs teritorijas regulāru kopšanu un tīrīšanu. Gan pašvaldības administratīvās teritorijas iedzīvotāju, gan paša īpašnieka interesēs ir tas, lai piegulošā teritorija būtu sakopta. Raugoties no pašvaldības resursu izmantošanas lietderības viedokļa, saprātīgs un ekonomiski pamatots risinājums ir piegulošo teritoriju kopšanas uzticēšana īpašniekiem. Var secināt, ka pašvaldība ir tiesīga noteikt īpašniekiem pienākumus viņu īpašumiem piegulošo teritoriju kopšanā un tīrīšanā. Tas vien, ka likumdevējs šādus īpašnieka pienākumus nav minējis tieši likumā, nedod pamatu uzskatīt, ka pašvaldība rīkojusies pretēji likumdevēja noteiktajam deleģējumam. Līdz ar to Rīgas dome bija tiesīga izdot saistošos noteikumus, kuros noteikta kārtība, kādā tīrāma un kopjama īpašumiem piegulošā teritorija. 9.3. Satversmes 105. panta trešais teikums noteic: "Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu." Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. panta trešajā teikumā lietotais vārds "likums" nav interpretējams vienīgi gramatiski un neaprobežojas tikai ar Saeimas izdotajiem likumiem to formālajā nozīmē (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-62-03 9. punktu). Vārds "likums" ietver arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Turklāt Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības var ierobežot ne vien ar Saeimas vai tautas pieņemtu likumu, bet arī ar citu vispārsaistošu (ārējo) normatīvo aktu. Šādam normatīvajam aktam jābūt izdotam, pamatojoties uz likumu, publicētam vai citādā veidā pieejamam un pietiekami skaidri formulētam, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus, turklāt šim normatīvajam aktam jāatbilst tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 13. punktu). Līdz ar to Rīgas dome, ievērojot likumdevēja noteikto deleģējumu, var ierobežot personām Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības. Konkrētajā gadījumā pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar Saistošajiem noteikumiem Nr. 125, kas pieņemti un izsludināti likumā noteiktajā kārtībā. Tādējādi īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.