14. Article

Izskatāmajā lietā ir apstrīdēts Civilprocesa likuma regulējums, kas personai liedz tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas kompetenci lemt par konkrētā civiltiesiskā strīda pakļautību gadījumā, kad persona nav piekritusi lietas izskatīšanai šķīrējtiesā. 14.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šķīrējtiesa nepieder pie tiesu varas sistēmas, kas noteikta Satversmē un likumā "Par tiesu varu". Arī Satversmes 92. panta pirmajā teikumā lietotais termins "tiesa" nav attiecināms uz šķīrējtiesu. Personas tiesības piekrist šķīrējtiesas līguma noslēgšanai izriet no dispozitivitātes principa. Šķīrējtiesas līguma noslēgšanas gadījumā personas brīvi paustā griba ir izteikta tiesiska darījuma formā, un tas ir piemērots labprātīga pamattiesību ierobežojuma pieļaujamības kritērijs. Nedz likumdevēja, nedz Satversmes tiesas uzdevums nav aizstāt personas brīvi pausto gribu ar savu vērtējumu par tās rīcības saprātīgumu. Lai arī valsts nav atbildīga par šķīrējtiesas procesu un persona ar savu brīvi pausto gribu var labprātīgi atteikties no konkrētā civiltiesiskā strīda izskatīšanas vispārējās jurisdikcijas tiesā, tomēr personas brīvība atteikties no Satversmē garantētajām pamattiesībām sniedzas vienīgi tiktāl, ciktāl tā ir savienojama ar tiesiskas un demokrātiskas valsts tiesību sistēmas pamatprincipiem. Satversmes 92. panta pirmais teikums paredz gan valsts pienākumu radīt efektīvu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu iespēju novērst šķīrējtiesas procesā notikušus būtiskus procesuālos pārkāpumus, gan arī pienākumu neatzīt tāda šķīrējtiesas procesa rezultātu, kurā šādi pārkāpumi ir notikuši (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 5., 8. un 9. punktu). 14.2. Turklāt, noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 8.1. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš Satversmes 92. pantu attiecībā uz šķīrējtiesu darbības jomu ir interpretējusi kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 7.1. punktu). Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) nolēmumos ietvertie secinājumi par Konvencijas 6. pantu attiecībā uz šķīrējtiesu ir izmantojami, lai noskaidrotu Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturu. Attiecībā uz šķīrējtiesām ECT ir norādījusi, ka Konvencijas 6. pants neliedz izveidot šķīrējtiesas, lai risinātu komerciāla rakstura strīdus starp privātpersonām (sk. ECT 2010. gada 28. oktobra sprieduma lietā "Suda v. the Czech Republic", iesniegums Nr. 1643/06, 48. punktu un 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā "Regent Company v. Ukraine", iesniegums Nr. 773/03, 54. punktu). Personai ir tiesības atteikties no lietas izskatīšanas vispārējās jurisdikcijas tiesā, un Konvencijas 6. pants pieļauj šādu brīvi izteiktu atteikšanos (sk. ECT 1999. gada 23. februāra lēmumu lietā "Suovaniemi and Others v. Finland", iesniegums Nr. 31737/96). ECT arī atzinusi, ka izvēlei strīdu nodot izskatīšanai šķīrējtiesā jābūt brīvai, atbilstošai likumam, kā arī viennozīmīgai. Ja strīdu izskatīšana notiek šķīrējtiesā, pamatojoties uz likumu, nevis pušu brīvu gribu, šķīrējtiesas procesam jāatbilst visām Konvencijas 6. panta prasībām (sk. ECT 2010. gada 28. oktobra sprieduma lietā "Suda v. the Czech Republic", iesniegums Nr. 1643/06, 48. un 49. punktu). Tātad gadījumos, kad puses ir brīvi izvēlējušās nodot strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā, tiek prezumēts, ka tās atsakās no Konvencijas 6. pantā ietverto tiesību ievērošanas šķīrējtiesas procesā. Valsts nav atbildīga par lietu izskatīšanas taisnīgumu šķīrējtiesās, tomēr gadījumos, kad vispārējās jurisdikcijas tiesa kontrolē šķīrējtiesas procesu, tai jāpārliecinās, ka tiesvedība šķīrējtiesā bijusi taisnīga (sk. Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1991. gada 2. decembra lēmumu lietā "Jakob BOSS Söhne KG v. Germany", iesniegums Nr. 18479/91). Valsts kontrole pār šķīrējtiesu darbību var izpausties divos veidos: pirmkārt, valsts var noteikt, ka šķīrējtiesa izveidojama un tai jādarbojas atbilstoši Konvencijas 6. panta prasībām; otrkārt, valsts var paredzēt, ka šķīrējtiesu darbību kontrolē tiesa, kas izveidota un darbojas saskaņā ar Konvencijas 6. pantu. Tādējādi no Satversmes 92. panta pirmā teikuma un Latvijai saistošiem starptautiskajiem dokumentiem izriet valsts pienākums radīt tiesisku mehānismu izvērtēšanai, vai persona ir labprātīgi atteikusies no savām tiesībām uz taisnīgu tiesu.