16. Article

No Saeimas atbildes raksta, kā arī norādījumiem, ko Saeimas pārstāve sniedza tiesas sēdē, izriet, ka apstrīdētā norma liedz personai tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar lūgumu izšķirt jautājumu par šķīrējtiesas kompetenci. Šādu likumdevēja nolūku apliecina arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumi, kuros, atsaucoties uz apstrīdēto normu, ir atzīts: prasījums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību nevar būt izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā, izņemot gadījumus, kad paredzēti sevišķi ierobežojumi šķīrējtiesas līguma noslēgšanai, proti, darba, patērētāju, konkurences, dzīvojamo telpu īres un citās tiesiskajās attiecībās (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 31. janvāra lēmuma lietā Nr. SKC-1627/2014 5.2. punktu lietas materiālu 1. sēj. 118. lpp.). Arī tādos gadījumos, kad zemākas instances tiesa konstatē šķīrējtiesas līguma spēkā neesamību, Augstākā tiesa ir norādījusi, ka jautājums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību nevar būt izskatīšanas priekšmets vispārējās jurisdikcijas tiesā. Piemēram, Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2011. gada 10. jūnija spriedumu pušu noslēgto šķīrējtiesas līgumu atzina par spēkā neesošu. Kurzemes apgabaltiesa, pamatojoties uz ekspertu atzinumu un liecinieku liecībām, secināja, ka šķīrējtiesas līgumu nav parakstījusi persona, kura norādīta tiesā apstrīdētā līguma kopijā. Turklāt tiesa īpašu vērību pievērsa apstāklim, ka tās rīcībā nav šķīrējtiesas līguma oriģināla (sk. Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2011. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. C40108906 motīvu daļu). Savukārt Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments ar 2013. gada 30. janvāra spriedumu minēto Kurzemes apgabaltiesas spriedumu atcēla un tiesvedību lietā izbeidza. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta lēmumā atzīts, ka šķīrējtiesa pati izlemj visus jautājumus, kas saistīti ar lietas pakļautību. Šķīrējtiesas līguma vai klauzulas apstrīdēšana tai šīs tiesības neatņem. Jautājums par strīda pakļautību šķīrējtiesai, kā arī jautājums par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību ir izlemjams konkrētajā šķīrējtiesas procesā, nevis vispārējās jurisdikcijas tiesā (sk. Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2013. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC - 20/2013 10.2. un 10.3. punktu). Satversmes tiesa atzinusi, ka Augstākajai tiesai ir būtiska loma tiesību normu interpretēšanā un piemērošanā Satversmei atbilstošā veidā. Tieši vispārējās jurisdikcijas tiesām ir vislabāk zināmi konkrētas lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas liecina par tādu personas tiesību vai interešu esamību, kuras būtu nepieciešams aizsargāt (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 12. punktu). Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Augstākās tiesas apsvērumus par to, ka apstrīdētā norma nepiešķir personai tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas kompetenci. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu.