18. Article

Lietas izskatīšanas laikā tās dalībnieki un pieaicinātās personas pauda atšķirīgus viedokļus par to, vai no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums patiešām ir noteikts ar likumu. Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis un Tiesībsarga pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 9. un 85. lpp.). Savukārt, piemēram, pieaicinātās personas Inga Kačevska un Jānis Lapsa norādīja, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību ierobežojums izrietot no tā, kā apstrīdēto normu interpretē un piemēro vispārējās jurisdikcijas tiesas. Proti, apstrīdētā norma varētu tikt interpretēta un piemērota arī citādi, neliedzot vispārējās jurisdikcijas tiesai lemt par šķīrējtiesas kompetenci. Turklāt šādu apstrīdētās normas interpretāciju apliecinot arī atsevišķi vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumi (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 140., 167. un 168. lpp.). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes 92. panta kopsakarā ar 90. pantu likumdevējam izriet pienākums tiesību normās nepārprotami paredzēt tādu procedūru, kas indivīdam radītu skaidru un drošu pārliecību par iespējām aizstāvēt savas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 14.4. punktu). Atsevišķos gadījumos vispārējās jurisdikcijas tiesa ir lēmusi par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, kā arī atzinusi šķīrējtiesas līgumu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža. Piemēram, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa 2010. gada 23. februāra spriedumā secināja, ka, ņemot vērā prasītājas vecumu un veselības stāvokli, viņa nevarēja saprast savu rīcību, tās nozīmi un vadīt to. Līdz ar to tiesa atzina, ka prasītājas noslēgtais šķīrējtiesas līgums nav spēkā kopš tā noslēgšanas brīža. Sprieduma tiesiskums netika pārbaudīts apelācijas vai kasācijas kārtībā (sk. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2010. gada 23. februāra spriedumu civillietā Nr. C29526804/C21/10 un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2013. gada 23. oktobra lēmumu lietā Nr. 3-12/0280/6). No vienas puses, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas spriedums varētu liecināt par to, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa ir tiesīga vērtēt šķīrējtiesas līguma spēkā esamību un gadījumā, ja tas atzīts par spēkā neesošu, atteikties izsniegt izpildu rakstu. Tomēr, no otras puses, minētajā spriedumā nolemtais nonāk pretrunā ar Augstākās tiesas sniegto apstrīdētās normas interpretāciju. Satversmes tiesa norāda, ka Augstākās tiesas judikatūra attiecībā uz vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesībām vērtēt šķīrējtiesas līguma spēkā esamību ir nepārprotama - vispārējās jurisdikcijas tiesai šādu tiesību nav. Šāda Augstākās tiesas sniegtā apstrīdētās normas interpretācija atbilst arī likumdevēja nolūkam, ar kādu tas apstrīdēto normu ietvēris Civilprocesa likumā. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.