20. Article

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi noskaidrot: pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi; otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). 20.1. Apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai apstrīdētu šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, Civilprocesa likumā ir ietverts nolūkā nepieļaut vispārējās jurisdikcijas tiesas noslogotības pieaugumu. Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto normu, atsakās pieņemt prasības pieteikumu un nevērtē jautājumus, kas attiecas uz šķīrējtiesas kompetenci. Līdz ar to likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. 20.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15. punktu). 20.2.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv saudzējošāks līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt leģitīmo mērķi un kurš personas tiesības ierobežotu mazāk. Proti, alternatīvs līdzeklis būtu piešķirt personai tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā, apstrīdot šķīrējtiesas kompetenci izskatīt konkrēto lietu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lpp.). Savukārt Saeima norāda, ka to nevar uzskatīt par alternatīvu līdzekli, jo tas novedīšot pie vispārējās jurisdikcijas tiesu papildu noslodzes (sk. lietas materiālu 1. sēj. 140. un 141. lpp.). Tieslietu ministrijas sniegtā informācija liecina, ka Latvijā netiek veikta centralizēta statistiskā uzskaite attiecībā uz Latvijā reģistrētās pastāvīgajās šķīrējtiesās ik gadu izskatītajām lietām un pieņemtajiem spriedumiem. Vispārējās jurisdikcijas tiesas gada laikā saņemot aptuveni 1500 līdz 2150 pieteikumu par šķīrējtiesu lēmumu piespiedu izpildi: 2145 pieteikumus - 2011. gadā, 1895 - 2012. gadā un 1519 - 2013. gadā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 180. lpp.). Tomēr jāņem vērā, ka Tieslietu ministrijas sniegtie dati neaptver gadījumus, kad šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpilde nav nepieciešama vai šķīrējtiesas spriedums jau ir izpildīts labprātīgi. Var piekrist Saeimas un Tieslietu ministrijas norādītajam argumentam, ka, piešķirot personai tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā un apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci, varētu tikt palielināta tiesu noslodze. Tomēr šāds arguments pats par sevi nevar kalpot par pamatojumu tam, lai personai pamattiesības tiktu atņemtas pēc būtības. Proti, likumdevēja izraudzītais mērķis - mazināt vispārējās jurisdikcijas tiesu noslodzi un tādējādi paātrināt citus tiesvedības procesus - nedrīkst apdraudēt tādu personas pamattiesību aizsardzību, no kurām tā nav labprātīgi atteikusies. Izskatāmajā gadījumā, kad saduras nepieciešamība sekmēt tiesvedības procesa ātrumu ar nepieciešamību aizsargāt personai būtiskas tiesības, tieši personai būtisko tiesību aizsardzībai ir piešķirama priekšroka. Pie tam izskatāmās lietas faktiskie apstākļi dod pamatu apšaubīt argumentu, ka spēkā esošais šķīrējtiesas procesa kontroles regulējums nepalielinot vispārējās jurisdikcijas tiesu noslodzi. Proti, vispārējās jurisdikcijas tiesas trīs dažādās instancēs saistībā ar Latvijas šķīrējtiesas kompetenci un sprieduma izpildi kopumā jau ir pieņēmušas sešus dažādus lēmumus. Sākotnēji Pieteikuma iesniedzēja vērsās Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā, apstrīdot 2011. gada 20. decembra vienošanās spēkā esamību. Pēc tam, kad rajona tiesa atteicās pieņemt Pieteikuma iesniedzējas prasības pieteikumu, par šo rajona tiesas lēmumu tika iesniegta blakus sūdzība Rīgas apgabaltiesā. Savukārt Pieteikuma iesniedzējai nelabvēlīgais Rīgas apgabaltiesas lēmums tika pārsūdzēts Augstākās tiesas Civillietu departamentā, kas Rīgas apgabaltiesas lēmumu atstāja spēkā. Arī izpildu raksta izsniegšanas stadijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa vispirms noraidīja Resort Management pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu. Par šo rajona tiesas lēmumu Resort Management iesniedza blakus sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kas atcēla Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmumu. Visbeidzot Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, atkārtoti izskatot Resort Management pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu, nolēma minēto pieteikumu apmierināt. Turklāt Latvijas šķīrējtiesas pieņemtā nolēmuma piespiedu izpildes procesa tiesiskuma pārbaudē ir iesaistījusies arī Augstākā tiesa un Ģenerālprokuratūra. Proti, pamatojoties uz Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurora protestu, 2014. gada 22. septembrī Augstākās tiesas Civillietu departaments ir ierosinājis kasācijas tiesvedību, apturējis Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014. gada 3. jūnija lēmuma izpildi un nolēmis rakstveida procesā izlemt lietu par tā atcelšanu (sk. lietas materiālu 4. sēj. 166. -169., 181. un 182. lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst, ka ar vispārējās jurisdikcijas tiesas noslodzes pieaugumu nevar pamatot vispārēju aizliegumu tiesā apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci. 20.2.2. Tiesas sēdē gan Saeimas pārstāve, gan vairākas pieaicinātās personas norādīja, ka Civilprocesa likuma 536. panta pirmā daļa paredzot tiesneša tiesības atteikt izpildu raksta izsniegšanu gadījumā, kad šķīrējtiesa, izšķirot civiltiesisku strīdu, ir pārkāpusi savu kompetenci (jurisdikciju). Taču Saeimas pārstāvei un pieaicinātajām personām bija atšķirīgi viedokļi par to, konkrēti kurš Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas punkts tiesnesim šādas tiesības paredz. Saeimas pārstāve uzskatīja, ka šādas tiesneša tiesības nosakot Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 6. un 7. punkts. Kalvis Torgāns minēja Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 6. punktu. Tieslietu ministrijas pārstāve, uzsverot, ka ministrijas "kompetencē nav pateikt, kā tiesai būtu pareizi jāpiemēro likums", norādīja uz Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 1. punktu. Savukārt Resort Management pārstāvis minēja Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 1., 2. un 3. punktu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 44., 72., 128., 151. un 164. lpp.). Turpretim Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis un Tiesībsarga pārstāve norādīja, ka neviens no Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas punktiem neparedzot tiesneša tiesības atteikt izpildu raksta izsniegšanu gadījumā, kad šķīrējtiesa ir izspriedusi konkrēto lietu uz spēkā neesoša šķīrējtiesas līguma pamata (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 11., 87., 92., 184. - 187. lpp.). Satversmes tiesa norāda, ka lietas dalībnieku un pieaicināto personu viedoklis par tiesību normu saturu pats par sevi nav izšķirošs attiecīgās normas tiesisko seku noskaidrošanā, jo tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 24.5. punktu un 2013. gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-26-03 12.1. punktu). Tieslietu ministrija Satversmes tiesai ir iesniegusi prakses apkopojumu attiecībā uz Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas piemērošanu vispārējās jurisdikcijas tiesās laika posmā no 2013. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 30. jūnijam. Šajā laika posmā Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 1. - 7. punkts kā pamats atteikumam izsniegt izpildu rakstu sakarā ar šķīrējtiesas spriedumu kopumā ir piemērots nedaudz vairāk kā 200 reižu. Par pamatojumu atteikumam izsniegt izpildu rakstu visbiežāk tiek norādīti šādi apstākļi: šķīrējtiesa izskatījusi strīdu par personu, pret kuru ir ierosināts maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības process; šķīrējtiesas klauzula saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu ir atzīstama par netaisnīgu līguma noteikumu; šķīrējtiesas spriedums nav motivēts; ar šķīrējtiesas spriedumu piedzīti nokavējuma procenti par laiku līdz sprieduma izpildei; pusei nebija pienācīgā veidā paziņots par šķīrējtiesas procesu, vai tā citu iemeslu dēļ nevarēja iesniegt savus paskaidrojumus, un tas būtiski ietekmējis šķīrējtiesas procesu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 65. - 68. lpp.). No minētā prakses apkopojuma izriet, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesis atsaka izpildu raksta izsniegšanu tādos gadījumos, kad šķīrējtiesa ir pārkāpusi likumos expressis verbis formulēto tās kompetences ierobežojumu. Šādus gadījumus likumdevējs ir noteicis, piemēram, Civilprocesa likuma 487. panta pirmās daļas 1. - 8. punktā un Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 7. punktā. Tomēr no Tieslietu ministrijas sagatavotā prakses apkopojuma neizriet tas, ka vispārējās jurisdikcijas tiesas tiesnesim, lemjot par izpildu raksta izsniegšanu, būtu pienākums vērtēt šķīrējtiesas kompetenci arī citos gadījumos, uz kuriem neattiecas likumos expressis verbis formulētais šķīrējtiesas kompetences ierobežojums. Šādus konkrētus tiesu prakses piemērus lietas izskatīšanas laikā nespēja minēt arī Saeimas pārstāve (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 45. lpp.). Tādējādi Civilprocesa likuma 536. panta piemērošanas prakse neliecina, ka šī norma uzliktu tiesnesim par pienākumu jebkurā gadījumā izvērtēt šķīrējtiesas kompetenci un, ja tās robežas ir pārkāptas, atteikt izpildu raksta izsniegšanu. 20.2.3. Saeimas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka Civilprocesa likums lietas dalībniekiem piešķirot tiesības norādīt uz iespējamiem šķīrējtiesas procesa pārkāpumiem, tostarp uz jurisdikcijas pārkāpumiem, šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildes procesā (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 29. lpp.). Savukārt Pieteikuma iesniedzējas pārstāvis uzsvēra, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa, lemjot par izpildu raksta izsniegšanu sakarā ar šķīrējtiesas spriedumu, nenodrošinot personas pamattiesību efektīvu aizsardzību, jo šajā procesā lietas dalībniekiem esot ierobežotas iespējas iesniegt pierādījumus, process notiek bez lietas dalībnieku klātbūtnes un rakstveida paskaidrojumu iesniegšanai likums nosaka ne vairāk kā 15 dienu termiņu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 11. un 17. lpp.). Civilprocesa likuma 534.1 panta pirmā daļa paredz: kad tiesā saņemts pieteikums par izpildu raksta izsniegšanu, pieteikumu nekavējoties nosūta pārējiem lietas dalībniekiem ierakstītā pasta sūtījumā, nosakot rakstveida paskaidrojuma iesniegšanas termiņu, kas nav īsāks par 10 dienām un ilgāks par 15 dienām no pieteikuma nosūtīšanas dienas. Savukārt šā panta otrās daļas 3. un 4. punkts noteic, ka paskaidrojumā lietas dalībnieks norāda pierādījumus, kas apstiprina viņa iebildumus un to pamatojumu, kā arī likumu, ar kuru tie pamatoti, un lūgumus par pierādījumu pieņemšanu vai izprasīšanu. Tieslietu ministrija minēto normu sakarā norāda: ja kāds lietas dalībnieks apstrīd šķīrējtiesas sprieduma tiesiskumu, vispārējās jurisdikcijas tiesai ir tiesības no šķīrējtiesas institūcijas pieprasīt lietas materiālus, kas nepieciešami, lai izvērtētu paskaidrojumā norādīto apstākļu esamību, kā arī izprasīt šķīrējtiesas līguma oriģinālu, lai to nosūtītu ekspertīzes veikšanai (sk. lietas materiālu 2. sēj. 179. lpp.). Vienlaikus var piekrist Pieteikuma iesniedzējai, ka Civilprocesa likuma D nodaļa neparedz vispārējās jurisdikcijas tiesas pienākumu vienmēr izvērtēt šķīrējtiesas kompetenci un šaubu gadījumā, piemēram, izprasīt šķīrējtiesas līguma oriģinālu vai arī noteikt tā ekspertīzi. Arī paskaidrojumos par Resort Management pieteikumu izpildu raksta izsniegšanai Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei un šo paskaidrojumu papildinājumos Pieteikuma iesniedzēja vairākkārt vērsa tiesas uzmanību uz iespējamo šķīrējtiesas līguma spēkā neesamību (sk. lietas materiālu 1. sēj. 170. - 184. lpp.). Taču tiesa, izlemjot jautājumu par Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi, tikai konstatēja, ka vienošanās par strīda izskatīšanu Latvijas šķīrējtiesā ir spēkā (sk. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014. gada 3. jūnija lēmumu lietā Nr. 3-12/0080/12 lietas materiālu 2. sēj. 28. lpp.). Tieslietu ministrija arī norādījusi, ka tad, ja izmeklēšanas iestādē ir uzsākts kriminālprocess, piemēram, par iespējamo šķīrējtiesas līguma viltojumu, "jautājuma par izpildu raksta izsniegšanu izlemšana [..] apturama uz laiku līdz galīgā nolēmuma kriminālprocesā spēkā stāšanās brīdim" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 179. lpp.). Šāda Civilprocesa likuma normu interpretācija ir ietverta, piemēram, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2014. gada 20. maija lēmumā. Tajā atzīts, ka izpildu raksta izsniegšana ir atsakāma un tiesa ņem vērā atbildētāja iebildumus, proti, to, ka atbildētājs aizdevuma līgumu nav parakstījis un ir vērsies policijā ar iesniegumu par kriminālprocesa uzsākšanu saistībā ar paraksta viltošanu (sk. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2014. gada 20. maija lēmumu lietā Nr. 3-12/0067). Savukārt, izlemjot jautājumu par Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi, tiesa norādīja, ka neatkarīgi no Valsts policijas uzsāktā kriminālprocesa par 2011. gada 20. decembra vienošanās viltojumu nav tiesiska pamata apšaubīt tās spēkā esamību. Pastāvot arī šādam apstāklim, tiesa apmierināja Resort Management pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu Latvijas šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei (sk. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2014. gada 3. jūnija lēmumu lietā Nr. 3-12/0080/12 lietas materiālu 2. sēj. 28. lpp.). No minētā secināms, ka tiesu prakse jautājumā par izpildu raksta izsniegšanu gadījumā, kad uzsākts kriminālprocess par iespējamu šķīrējtiesas līguma viltošanu, ir pretrunīga. Satversmes tiesa atkārtoti uzsver, ka vienveidīga tiesu prakse ir nozīmīga, raugoties no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa. Tiesu pienākums līdzīgas lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas lietas - atšķirīgi pamatojas uz vienlīdzības principu. Valsts pārkāpj personas tiesības uz taisnīgu tiesu, ja nav tādu līdzekļu, kas nodrošinātu tiesu prakses vienveidību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.3. punktu). 20.2.4. Satversmes tiesa norāda, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums paredz personas subjektīvās tiesības vērsties tiesā un aizsargāt savas aizskartās tiesības. Ja persona nav piekritusi lietas izskatīšanai šķīrējtiesā, tad šķīrējtiesas process un tā potenciālais iznākums neapšaubāmi var būtiski aizskart šīs personas tiesības. Šādos gadījumos personai ir jābūt tiesībām vērsties tiesā savu aizskarto tiesību aizsardzībai tieši un nepastarpināti, neatkarīgi no citu personu gribas vai rīcības. Civilprocesa likuma 533. panta otrā daļa noteic, ka pastāvīgās šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildē ieinteresētā puse ir tiesīga vērsties rajona (pilsētas) tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu. Savukārt personai, kurai šķīrējtiesas spriedums ir uzlicis izpildāmu pienākumu, likums saistībā ar šķīrējtiesas procesu nepiešķir nekādas tiesības vērsties tiesā. Šī persona var tikai izteikt savus paskaidrojumus par jau iesniegtu pieteikumu izpildu raksta izsniegšanai. Tādējādi šīs personas tiesības uz tiesas aizsardzību, piemēram, gadījumā, kad tiesvedības procesā šķīrējtiesā pieļauts būtisks procesuāls pārkāpums, ir atkarīgas no tā, vai un kad ieinteresētā puse nolems vērsties tiesā ar pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi. Turklāt tādās situācijās, kad šķīrējtiesas sprieduma izpilde nav nepieciešama, personai, kurai tas uzlicis kādu pienākumu vai liedzis kādas tiesības, nav vispār nekādu iespēju lūgt vispārējās jurisdikcijas tiesu novērst tiesvedības procesā šķīrējtiesā pieļautus pārkāpumus. Taču šādiem šķīrējtiesas spriedumiem var būt būtiska ietekme uz personas tiesībām. Arī Latvijas šķīrējtiesas spriedums, ar kuru no Pieteikuma iesniedzējas par labu Resort Management tika piedzīts vairāk nekā pusmiljons latu, tika pamatots citastarp ar tāda cita iepriekš pieņemta Latvijas šķīrējtiesas sprieduma rezolutīvo daļu, kura izpilde nebija nepieciešama (sk. lietas materiālu 1. sēj. 93. lpp.). 20.2.5. Vērtējot Pieteikuma iesniedzējas argumentu, ka izpildu raksta izsniegšanas process sakarā ar šķīrējtiesas spriedumu notiek bez lietas dalībnieku klātbūtnes, ir jāņem vērā tas, ka personas tiesības tikt uzklausītai tiesas procesā ir vienas no svarīgākajām procesuālajām garantijām, kas izriet no Satversmes 92. panta pirmā teikuma. Satversmes tiesa norāda, ka šīs garantijas ietver, piemēram, tiesības saņemt pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem, kā arī tiesības uz argumentētu tiesas nolēmumu. Tiesības tikt uzklausītam tiesai ir jānodrošina vismaz rakstveidā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas 6.1. punktu). Tomēr Satversmes 92. panta pirmais teikums personai neparedz absolūtas pamattiesības uz mutvārdu tiesvedības procesu, un šāda procesa rīkošana visos gadījumos nevajadzīgi noslogotu tiesu. Mutvārdu process būtu jānosaka vienīgi tad, kad tiesā jāizskata juridiski vai tehniski sarežģīti jautājumi. Arī ECT ir atzinusi, ka Konvencijas 6. pants neparedz personas absolūtas tiesības uz mutvārdu procesu un šādam procesam būtu jānotiek vienīgi gadījumos, kad lietā jāizskata īpaši jautājumi (sk., piemēram, ECT 2002. gada 12. novembra sprieduma lietā "Döry v. Sweden", iesniegums Nr. 28394/95, 37. punktu un 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā "Jussila v. Finland", iesniegums Nr. 73053/01, 41. punktu). Atsevišķos gadījumos, piemēram, tad, ja lieta skar sarežģītus juridiskus jautājumus, lietas dalībniekiem būtu piešķiramas tiesības lūgt, lai tiesa tos uzklausa arī mutvārdos. Tas, ka Civilprocesa likums izpildu raksta izsniegšanas procesā sakarā ar šķīrējtiesas spriedumu neparedz lietas dalībnieku tiesības tikt uzklausītiem arī mutvārdos, var apgrūtināt personas iespējas iebilst pret šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi. Vairākas pieaicinātās personas vērsa tiesas uzmanību arī uz to, ka gan Civilprocesa likuma 534.1 panta pirmajā daļā noteiktais rakstveida paskaidrojuma iesniegšanas termiņš, gan 535. panta pirmajā daļā noteiktais termiņš, kādā tiesnesis pieņem lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu, esot pārāk īss un tas apdraudot šķīrējtiesas sprieduma efektīvu kontroli. Piemēram, Inga Kačevska norādīja, ka termiņš, kādā iesniedzami rakstveida paskaidrojumi par pieteikumu izpildu raksta izsniegšanai, ir pārlieku īss tajos gadījumos, kad lietas dalībnieka domicils ir ārvalstī (sk. lietas materiālu 3. sēj. 62. lpp.). Savukārt Kalvis Torgāns atzina, ka Civilprocesa likumā noteiktā termiņa dēļ tiesnesim neesot laika iedziļināties pieteikumā un viņš lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu vai atteikumu izsniegt izpildu rakstu pieņemot "pēc iespējas formāli" (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 165. lpp.). Satversmes tiesa pievienojas pieaicināto personu viedoklim un norāda, ka minētie Civilprocesa likumā noteiktie termiņi ir pārāk īsi. Līdz ar to Civilprocesa likumā ietvertais šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildes procesa regulējums nav piemērots tam, lai katrā gadījumā varētu izvērtēt šķīrējtiesas kompetenci. 20.2.6. Tiesas sēdē Saeimas pārstāve un vairākas pieaicinātās personas norādīja, ka Pieteikuma iesniedzēja savas tiesības uz taisnīgu tiesu varējusi aizstāvēt nevis vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdot šķīrējtiesas kompetenci, bet gan citā veidā. Piemēram, Pieteikuma iesniedzējai bijušas tiesības iesniegt šķīrējtiesā pretprasību; vērsties ar zaudējumu atlīdzības prasību pret valdes locekli, kurš parakstījis attiecīgo vienošanos par lietas izskatīšanu šķīrējtiesā; apstrīdēt valdes locekļa tiesības slēgt vienošanos par lietas izskatīšanu šķīrējtiesā; vērsties policijā vai prokuratūrā ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu par dokumenta viltošanas faktu; vērsties pie ģenerālprokurora ar lūgumu iesniegt protestu par tiesneša lēmumu, ar kuru apmierināts lūgums izsniegt izpildu rakstu; fiksēt procesuālos pārkāpumus, kas pieļauti tiesvedības procesā šķīrējtiesā, un uz tiem norādīt izpildu raksta izsniegšanas procesā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 21. un 29. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 37., 157., 192. un 193. lpp.). Satversmes tiesa atzīst, ka visas minētās iespējas nav tiešā veidā vērstas uz šķīrējtiesas kompetences apstrīdēšanu. Tādējādi šie risinājumi nav alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības ierobežotu mazāk. 20.2.7. Saeima un Tieslietu ministrija uzskata, ka, piešķirot personai tiesības vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt šķīrējtiesas kompetenci, tiktu nepamatoti kavēts šķīrējtiesas process. Satversmes tiesa norāda, ka prasības celšana vispārējās jurisdikcijas tiesā par šķīrējtiesas līguma atzīšanu par spēkā neesošu neietekmē šķīrējtiesas procesu - jau uzsākts šķīrējtiesas process var turpināties, bet gadījumā, ja šķīrējtiesas process vēl nav uzsākts, tas var tikt uzsākts paralēli vispārējās jurisdikcijas tiesas procesam. Arī Parauglikuma 8. panta pirmā daļa noteic, ka tiesai, kurā uzsākts process par šķīrējtiesai pakļautu strīdu, jāliek pusēm vērsties šķīrējtiesā, ja vien tā nenolemj, ka šķīrējtiesas līgums nav spēkā vai nav izpildāms. Savukārt Parauglikuma 8. panta otrā daļa paredz, ka gadījumā, ja šāds process valsts tiesā notiek, šķīrējtiesas process var tikt uzsākts vai turpināts, kā arī spriedums var tikt taisīts paralēli valsts tiesā notiekošajam procesam. Parauglikuma 8. panta otrajā daļā ietvertais regulējums var palielināt tādu gadījumu skaitu, kad šķīrējtiesa un vispārējās jurisdikcijas tiesa pieņem savstarpēji pretrunīgus nolēmumus. Tomēr šāds regulējums ir attaisnojams, jo tas samazina gan lietas dalībnieku iespējas novilcināt šķīrējtiesas procesu, gan arī šķīrējtiesas procesa dalībnieku motivāciju vērsties valsts tiesā sakarā ar jautājumiem, kas saskaņā ar šķīrējtiesas līgumu ir pakļauti izskatīšanai šķīrējtiesā (sk. Brekoulakis S. L., Shore L., p. 604). Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.